Ieklausieties savos bērnos, veltiet viņiem laiku, kas ir jūsējais, aplieciniet viņiem uzticību, ticiet visam, ko viņi jums teiks, pat ja viņiem sanāk jūs maldināt. Nebīstieties no viņu dumpjiem, jo jūs paši viņu vecumā bijāt vairāk vai mazāk dumpīgi; paejiet viņiem pusi ceļa, kas jūs šķir, pretī un lūdzieties par viņiem. Ir droši − ja jūs rīkosieties šādā veidā – tas nozīmē kā kristieši –, tie būs viņu vecāki, pie kā pavisam dabiski, apmierinot savu pamatoto ziņkāri, vērsīsies jūsu bērni un nevis pie kāda bezkaunīga vai brutāla drauga. Jūsu uzticīgā un draudzīgā attieksme pret jūsu bērniem veicinās viņu atklātību pret jums. Pat ja ņemam vērā neizbēgamos strīdus un mazsvarīgās nesaprašanās, lūk, kas ir ģimenes miers, kristīgā dzīve.

Kā lai es to aprakstu – sev vaicā kāds pirmo gadsimtu rakstnieks – šīs Baznīcas savienotās laulības laimi, ko savstarpējā atdeve apstiprina, svētība apzīmogo, eņģeļi sludina un Dievs Tēvs uzskata par svinētu?… Abi laulātie ir kā brāļi, viens otram kalps, bet tā, lai starp viņiem nebūtu nekādas atšķiršanas ne miesā, ne garā. Jo viņi patiešām ir divi vienā pašā miesā un tur, kur ir viena pati miesa, jābūt vienam pašam garam. Kristus priecājās, raugoties uz šīm ģimenēm, un Viņš tām sūta savu mieru. Tur, kur atrodas divi, tur ir arī Viņš, un tur, kur ir Viņš, nevar būt nekā ļauna (Tertuliāns, Ad uxorem, 1, 2, 9 (PL 1, 1302)).