Josemaría Escrivá Obras
35

Zelts, vīraks un mirres

Videntes autem stellam, gavisi sunt gaudio magno valde (Mt 2,10), ar apbrīnojamu atkārtošanu rakstīts latīņu tekstā: atklājot jauno zvaigzni, viņi priecājās ar ļoti lielu prieku. Kādēļ tik daudz prieka? Tādēļ, ka viņi, kas nekad nebija šaubījušies, no Kunga saņem pierādījumu tam, ka zvaigzne nebija pazudusi: viņi to vairs neuzlūkoja ar izjūtām, bet viņi to vienmēr bija saglabājuši savā dvēselē. Tā notiek arī ar kristieša aicinājumu: ja viņš nepazaudē ticību, ja viņš turpina cerēt uz Jēzu Kristu, kas būs ar mums līdz laika beigām (Mt 28,20), viņš redz zvaigzni, kas atkal parādās. Vēlreiz konstatējot sava aicinājuma realitāti, kristietis izjūt sevī to, ka rodas vēl lielāks prieks, kas vairo viņa ticību, cerību un mīlestību.

Un, mājā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa Māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza (Mt 2,11). Arī mēs nometamies ceļos Jēzus priekšā – aiz Viņa cilvēciskuma apslēptā Dieva priekšā: no jauna mēs Viņam atkārtojam, ka mēs nevēlamies pagriezt muguru Viņa dievišķajam aicinājumam, ka mēs nekad neattālināsimies no Viņa, ka mēs noņemsim no sava ceļa visus šķēršļus mūsu uzticībai, ka mēs vēlamies patiesi paklausīt Viņa iedvesmām. Tu savā dvēselē un arī es – savā personiskajā lūgšanā, kas ir kā dziļš kliedziens klusumā, – mēs stāstām Bērnam Jēzum, ka mēs dedzīgi vēlamies tikpat labi izpildīt pavēles kā kalpi līdzībā, lai Viņš varētu mums teikt tāpat kā viņiem: priecājies, labais un uzticīgais kalps (Mt 25,23).

Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres (Mt 2,11). Nedaudz apstāsimies, lai izprastu šo svētā Evaņģēlija fragmentu. Kā lai mēs, kas esam nekas, kam nav nekādas vērtības, varētu kaut ko dāvāt Dievam? Svētajos Rakstos ir rakstīts: Katrs dāvinājums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes (Jk 1,17). Cilvēks nespēj pat pilnībā atklāt Kunga dāvanu dziļumu un skaistumu: Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu (Jņ 4,10), atbild Jēzus samārietei. Jēzus Kristus mums māca visu sagaidīt no Tēva, meklēt vispirms Dieva Valstību un taisnību, jo viss pārējais mums tiks dots klāt, un Viņš labi zina, kas mums vajadzīgs (sal. Mt 6,32-33).

Pestīšanas norisē mūsu Tēvs rūpējas par ikvienu dvēseli ar mīlošu smalkjūtību: katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda (1 Kor 7,7). Tādēļ var šķist nevajadzīgi censties dāvāt Dievam kaut ko, kas Viņam esot vajadzīgs; mūsu maksātnespējīgo parādnieku statusā (sal. Mt 18,25). mūsu dāvanas būtu līdzīgas Vecās derības dāvanām, ko Dievs vairs nepieņems: Upurus un dāvanas, un upurus par grēkiem, kas pēc bauslības tiek upurēti, tu neesi gribējis, un tie nav tev patikuši (Ebr 10,8).

Taču Kungs zina, ka dāvāšana raksturo tos, kas mīl, un Viņš pats mums parāda, ko no mums vēlas. Viņam nav svarīgas ne bagātības, ne augļi, ne dzīvnieki, kas dzīvo virs zemes, jūrā vai gaisā, jo viss Viņam pieder; Viņš vēlas kaut ko dziļi personisku, kas mums Viņam jādāvā brīvprātīgi: Dod man savu sirdi, mans dēls (Sak 23,26). Jūs redzat? Viņu neapmierina dalīšanās: Viņš vēlas visu. Viņš nemeklē to, kas mums pieder. Es atkārtoju: Viņš vēlas mūs pašus. No turienes un tikai no turienes nāk visas pārējās dāvanas, ko varam dot Kungam.

Tādēļ dāvāsim Viņam zeltu: izsmalcināto zeltu, kas simbolizē mūsu atraisīšanos no bagātības un materiālajiem līdzekļiem. Neaizmirsīsim, ka tās ir labas lietas, kas nāk no Dieva. Taču Kungs vēlējās, lai mēs tās izmantotu, nepiesaistot tām savu sirdi, ļaujot tām nest augļus cilvēces labā.

Šīs zemes labumi nav slikti. Tie samaitājas, kad cilvēks tos padara par elkiem un zemojas to priekšā. Tie kļūst cēli, kad mēs tos izmantojam, lai darītu kaut ko labu, kristīgi darbojoties par taisnīgumu un tuvākmīlestību. Mēs nevaram dzīties pēc ekonomiskajiem labumiem kā cilvēki, kas meklē bagātības; mūsu bagātība atrodas šeit, guldīta silītē; tas ir Kristus, un visām mūsu vēlmēm mīlēt jāsavienojas Viņā, jo kur ir tava manta, tur būs tava sirds (Mt 6,21).

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais