Mēs Viņam dāvājam vīraku: mūsu vēlmes, kas paceļas pie Kunga – mūsu vēlmes nodzīvot vērtīgu dzīvi, no kuras uzvēdī bonus odor Christi (2 Kor 2,15), Kristus labā smarža. Piesātināt mūsu vārdus un mūsu darbus ar šo bonus odor, tas nozīmē visur veicināt izpratni, draudzību. Nodzīvosim savu dzīvi kopā ar citiem, lai neviens nepaliktu vai nejustos viens. Mūsu tuvākmīlestību jāraksturo mīļai attieksmei, cilvēcīgai sirsnībai.

Jēzus Kristus mums to māca. Kopš gadsimtiem cilvēce gaidīja Pestītāja atnākšanu; pravieši par to bija vēstījuši ļoti dažādos veidos; un, pat ja grēka un nezināšanas dēļ liela daļa no Dieva Atklāsmes cilvēkiem gāja zudumā, ilgas pēc Dieva un alkas pēc pestīšanas vēl pastāvēja līdz pat pasaules tālākajām robežām.

Laiki piepildās, un, lai pildītu šo sūtību, nenāk kāds filozofijas ģēnijs kā Platons vai Sokrāts, virs zemes neiekārtojas kāds varens iekarotājs kā Aleksandrs. Betlēmē piedzimst Bērns. Viņš ir pasaules Pestītājs, bet, pirms sākt runāt, Viņš parāda savu mīlestību darbos. Viņš nepiedāvā kādu maģisku formulu, jo Viņš zina, ka Pestīšanai, ko Viņš piedāvā, jāiet caur cilvēka sirdi. Viņa pirmās darbības ir smiekli, bērna raudāšana, cilvēktapušā Dieva neaizsargātais miegs. Tas notiek, lai mēs Viņu iemīlētu, lai mēs varētu Viņu uzņemt savās rokās.

Tagad mēs vēlreiz apzināmies, ka tāda ir kristietība. Ja kristietis nemīl darbos, tad kā kristietis un tātad arī kā cilvēks viņš piedzīvo neveiksmi. Tev nav tiesību domāt par citiem, it kā viņi būtu kādi skaitļi vai pakāpieni, kas derīgi tikai tam, lai tev ļautu iet uz augšu vai būtu cilvēku masa, kas pēc vajadzības jāaizrauj vai jāpazemo, jāglaimo vai jānicina. Domā par citiem – un vispirms par tiem, kas tev ir līdzās, – domājot par to, kas viņi ir: Dieva bērni ar visu to cieņu, kas raksturo šo brīnišķīgo titulu.

Mums jāuzvedas kā Dieva bērniem ar Dieva bērniem: mūsu mīlestībai jābūt tādai, kas sevi upurē, ikdienišķai mīlestībai, kas izpaužas tūkstošos mazu izpratnes pierādījumu, klusā sevis upurēšanā, neuzkrītošā sevis dāvāšanā. Lūk, bonus odor Christi, kas ļāva mūsu pirmo brāļu ticībā līdzgaitniekiem teikt: lūk, kā viņi cits citu mīl! (Tertuliāns, Apologeticum, 30 (PL I, 471)).

Nav runas par ideālu, kas būtu nesasniedzams vai nereāls. Kristietis nav kāds Taraskonas Tartarīns, apsēsts ar domu medīt lauvu tur, kur to nevar atrast, tas ir, savas mājas gaiteņos. Es vienmēr labāk vēlos runāt par ikdienas konkrēto dzīvi: par darba, ģimenes attiecību un draudzības svētdarīšanu. Ja mēs tur neesam kristieši, kur tad mēs tādi būsim? Vīraka labā smarža rodas no kvēlojošas ogles, kas bez izrādīšanās sadedzina lielu daudzumu graudiņu; tā, kas ļauj cilvēkiem pamanīt bonus odor Christi, nav salmu degšanas liesma, bet tikumu – kas ir taisnīgums, lojalitāte, uzticība, izpratne, devība, prieks… – kvēlojošo ogļu iedarbīgums.