Kristus nāve mūs aicina uz kristīgās dzīves pilnību

Mēs tikko no jauna izdzīvojām Golgātas drāmu, ko es atļaušos nosaukt par pirmo un primāro Jēzus Kristus svinēto Misi. Dievs Tēvs savu Dēlu nodod nāvei. Jēzus, vienīgais Dēls, apskauj koku, uz kura viņu nogalinās, un Tēvs pieņem Viņa upuri: kā Krusta auglis Svētais Gars izlejas pār cilvēci (sal. Rom 3,24 un sekojošie; Ebr 10,5 un sekojošie; Jņ 7,39).

Ciešanu traģēdijā mūsu pašu dzīve, kā arī visas cilvēces vēsture izpildās pilnīgā veidā. Klusā Nedēļa nevar aprobežoties tikai ar vienkāršām atmiņām, jo tā ir Jēzus Kristus noslēpuma apcere, kas turpinās mūsu dvēselēs; kristietis ir spiests būt par alter Christus, ipse Christus, par otru Kristu, par pašu Kristu. Ar kristību mēs visi esam iecelti par mūsu pašu eksistences priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus (1 Pēt 2,5), un, lai katra mūsu rīcība tiktu veikta paklausības garā Dieva gribai, tādējādi uz mūžiem turpinot Cilvēktapušā Dieva misiju.

Kontrasta dēļ šī realitāte mūs uzved uz pārdomām par mūsu nelaimēm, mūsu personiskajām kļūdām. Šīm pārdomām nevajadzētu mums laupīt drosmi, nedz arī radīt to skepses pilno attieksmi, kas raksturīga tam, kurš atteicies no lielajiem projektiem. Jo Kungs mūs grib tādus, kādi mēs esam, līdzdalīgus Viņa dzīvē, cīnītājus par savu svēttapšanu. Svētums, – cik gan bieži mēs šo vārdu izrunājam tā, it kā tas būtu tukša skaņa. Daudziem tas ir nesasniedzams ideāls, askēzes temats un nevis konkrēts mērķis, dzīva realitāte. Pirmie kristieši, kas savstarpēji tik vienkārši un tik bieži lietoja vārdu svēts, tā nedomāja: visi svētie jūs sveicina (Rom 16,15), sveiciniet ikvienu svēto Kristū Jēzū (Flp 4,21).

Tagad, atrodoties Golgātas priekšā, kad Jēzus jau ir miris, bet Viņa uzvaras godība vēl nav atklājusies, mums ir laba iespēja izvērtēt mūsu kristīgās dzīves un svētuma vēlmes, lai ar ticības aktu mēs vērstos pret mūsu vājībām un paļāvībā uz Dieva spēku apņemtos ielaist mīlestību mūsu ikdienas nodarbēs. Grēka pieredzei mūs jāved uz nožēlu, uz nobriedušāku un dziļāku apņemšanos būt uzticīgiem, patiesi pielīdzināties Kristum un, lai ko tas maksātu, neatlaidīgi iet uz priekšu, šajā priesteriskajā misijā, ko Viņš bez izņēmuma uzticējis visiem mācekļiem un kas mums liek būt par pasaules sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14).