Josemaría Escrivá Obras
98

Kristietis cilvēku vēstures priekšā

Būt kristietim nav personisku apmierinājumu tituls. Šī vārda būtība ir misija. Iepriekš jau atcerējāmies – Kungs visus kristiešus aicina būt par pasaules sāli un gaismu. Atsaucoties uz šo bausli un balstoties uz Vecās Derības tekstiem, svētais Pēteris raksta šos vārdus, kas ļoti skaidri iezīmē šo uzdevumu: jūs esat izredzētā tauta, karaliskā priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnišķajā gaismā (1 Pēt 2,9).

Būt kristietim –, tas nav otršķirīgi, tā ir dievišķa realitāte, kas ietiecas mūsu dzīvē visdziļāk, cik iespējams, dāvājot skaidru redzējumu un apņēmīgu gribu rīkoties, kā to vēlas Dievs. Tā saprotam, ka kristieša svētceļojumam pasaulē jākļūst par nepārtrauktu kalpojumu, kas izpaužas dažādos veidos, vadoties no katra personiskās situācijas, bet vienmēr aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko. Būt kristietim nozīmē darboties, nedomājot par saviem sīkajiem prestiža vai ambīciju mērķiem, ne arī par tādiem šķietami cēlākiem galamērķiem kā filantropija vai līdzjūtība otra nelaimju priekšā. Būt kristietim nozīmē pārdomāt par pēdējo un būtiskāko mīlestības mērķi, ko mums parādījis Jēzus Kristus, mirdams par mums.

Dažreiz ir sastopama attieksme, kas rodas cilvēkam neprotot iedziļināties šajā Jēzus noslēpumā. Piemēram, to cilvēku mentalitāte, kuri kristietībā redz tikai dievbijības paradumu kopumu, tās nesaistot ar ikdienas dzīves situācijām un ar neatliekamību atbildēt uz citu vajadzībām un cīnīties pret netaisnību.

Es teiktu, ka tas, kam ir šī mentalitāte, vēl aizvien nav sapratis, ko nozīmē Dieva Dēla iemiesošanās - tas, ka Viņš pieņēmis cilvēka miesu, dvēseli un balsi, un tādā mērā dalījies mūsu liktenī, ka piedzīvojis pašas nāves augstāko postu. Daži cilvēki, varbūt pat to negribot, uzskata Kristu par svešinieku cilvēku vidū.

Citi turpretī iedomājas, ka būt cilvēcīgiem nozīmē klusēt par dažiem kristīgās dogmas galvenajiem aspektiem, un viņi izturas tā, it kā lūgšanas dzīve, bieža tikšanās ar Dievu, būtu bēgšana no personiskas atbildības un atteikšanās no pasaules. Viņi aizmirst, ka tieši Jēzus mums atklāja līdz kādai galējībai ir jādzīvo mīlestībā un kalpošanas garā. Vienīgi, ja mēs cenšamies izprast Dieva mīlestības – mīlestības, kas iet līdz nāvei – noslēpumus, mēs būsim spējīgi, neļaujot grūtībām vai vienaldzībai mūs uzvarēt, atdot sevi pilnībā citiem.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais