Josemaría Escrivá Obras
18

Esot starp daudzajiem viesiem kādās no tām trokšņainajām lauku kāzām, kurās piedalās ļaudis no vairākiem ciemiem, Marija ievēro, ka sāk pietrūkt vīna. (sal. Jņ 2, 3) Viņa vienīgā to ir pamanījusi, turklāt uzreiz. Cik pazīstamas un tuvas mums izrādās Kristus dzīves ainas! Jo Dieva varenība sadzīvo ar parasto, ar ikdienišķo. Ir dabiski, ka sieviete, jo sevišķi vērīga namamāte, pamana, ka kaut kā trūkst, pievērš uzmanību tiem sīkumiem, kuri cilvēku dzīvi padara patīkamu: un tieši tā rīkojas Marija.

Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. (Jņ 2, 5)

Implete hydrias (Jņ 2, 7), piepildiet traukus...; un notiek brīnums. Pavisam vienkārši un ikdienišķi. Kalpotāji pilda savu darbu. Ūdens bija turpat pa rokai. Un šī ir pirmā Kunga dievišķuma izpausme. Ja mums ir labā griba ņemt vērā to, ko Dievs mums lūdz, tad visikdienišķākais pārvēršas par īpašo, par pārdabisko.

Kungs, visas savas rūpes es vēlos nodot Tavās augstsirdīgajās rokās. Mūsu Māte – Tava Māte! – arī tagad, kā kādreiz Kānā, ir Tev ieminējusies: Viņiem trūkst...!

Brīžos, kad mūsu ticība ir vāja, vērsīsimies pie Marijas. Pateicoties brīnumam, kuru pēc Savas Mātes lūguma Kristus veica kāzās Kānā, Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. (Jņ 2, 11) Mūsu Māte vienmēr aizbildina mūs pie sava Dēla, lai Viņš rūpētos par mums mūsu vajadzībās un parādītos mums tādā veidā, ka mēs atzītu: Tu esi Dieva Dēls.

– Mīļais Jēzu, dod man šo ticību, pēc kuras es ilgojos no visas sirds! Vissvētākā Jaunava Marija, mana Māte un mana Valdniece, dari mani īsti ticīgu!

(Avoti: Kad Kristus iet garām, Nr.141.; Vēstule 14.09.1951, Nr. 23; Smēde, Nr. 235).

Iepriekšējais Nākamais