Gaismas noslēpumi

Ievadvārdi: paskaidrojoša piezīme par Gaismas noslēpumiem

Svētais Tēvs Jānis Pāvils II savā pāvesta Vēstulē Rosarium Virginis Mariae ir norādījis, ka šīs mariāniskās lūgšanas kristoloģiskā rakstura dēļ piecpadsmit tradicionālajiem noslēpumiem ir jāpievieno vēl pieci, kurus viņš nosauca par „gaismas noslēpumiem”.

1931. gadā izdotajā grāmatā „Rožukronis” , protams, nebija komentāru par šiem noslēpumiem, taču Svētais Hosemarija visu savu mūžu tos kontemplēja un sprediķoja par tiem ar mīlestību, tāpat kā viņš iedziļinājās katrā evaņģēlija notikumā. Lai lasītāji varētu apcerēt Rožukroni visā pilnībā, no Opus Dei dibinātāja daudzajiem rakstiem ir izvēlēti daži teksti un apkopoti šajā pielikumā.

Mēs būsim uzticīgi autora, svētā Hosemarijas, garam, ja lūdzoties priecīgos, gaismas, sāpīgos un godības noslēpumus, vienosimies ar Pētera pēcteča un Romas Bīskapa lūgšanu nodomiem. Omnes cum Petro ad Iesum per Mariam! - Kopā ar Pēteri caur Mariju – pie Jēzus!

Romā, 2003. gada 14. februārī.

+ Havjērs Ečevarrija

Opus Dei prelāts

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas viņu kristītu (…). Un, lūk, balss no debesīm sacīja: – Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk. (Mt 3, 13.17)

Kristībā Dievs, Mūsu Tēvs, ir ņēmis mūsu dzīvi savā pārvaldībā, padarījis mūs par līdzdalībniekiem Kristus dzīvē un nosūtījis mums Svēto Garu.

Dieva spēks un vara apgaismo zemes vaigu.

Aizdedzināsim pasauli ar tās uguns liesmām, kuru Tu atnesi uz zemi ar Savu atnākšanu!… Un Tavas patiesības gaisma, Jēzu, apgaismos cilvēku prātus - dienā, kas nekad nebeidzas.

Es dzirdu Tevi, mans Karali, dzīvā un uzmundrinošā balsī izsaucamies: „ignem veni mittere in terram, et quid volo nisi ut accendatur?”- Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. – Un es atbildu ar visu savu būtni – no visas savas sirds un visa sava spēka: „ecce ego: quia vocasti me!” – še es esmu, jo Tu taču mani esi saucis.

Caur Kristību Kungs ir iespiedis tavā dvēselē neizdzēšamu zīmogu: tu esi Dieva bērns.

Bērns, vai tevī neiekvēlojas dedzīga vēlēšanās panākt, lai Viņu mīlētu visi?

(Avoti: Kad Kristus iet garām, Nr.128.; Personīgās piezīmes, Nr.1741.; Smēde, Nr.264, 300).

Esot starp daudzajiem viesiem kādās no tām trokšņainajām lauku kāzām, kurās piedalās ļaudis no vairākiem ciemiem, Marija ievēro, ka sāk pietrūkt vīna. (sal. Jņ 2, 3) Viņa vienīgā to ir pamanījusi, turklāt uzreiz. Cik pazīstamas un tuvas mums izrādās Kristus dzīves ainas! Jo Dieva varenība sadzīvo ar parasto, ar ikdienišķo. Ir dabiski, ka sieviete, jo sevišķi vērīga namamāte, pamana, ka kaut kā trūkst, pievērš uzmanību tiem sīkumiem, kuri cilvēku dzīvi padara patīkamu: un tieši tā rīkojas Marija.

– Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. (Jņ 2, 5)

Implete hydrias (Jņ 2, 7), piepildiet traukus…; un notiek brīnums. Pavisam vienkārši un ikdienišķi. Kalpotāji pilda savu darbu. Ūdens bija turpat pa rokai. Un šī ir pirmā Kunga dievišķuma izpausme. Ja mums ir labā griba ņemt vērā to, ko Dievs mums lūdz, tad visikdienišķākais pārvēršas par īpašo, par pārdabisko.

Kungs, visas savas rūpes es vēlos nodot Tavās augstsirdīgajās rokās. Mūsu Māte – Tava Māte! – arī tagad, kā kādreiz Kānā, ir Tev ieminējusies: Viņiem trūkst…!

Brīžos, kad mūsu ticība ir vāja, vērsīsimies pie Marijas. Pateicoties brīnumam, kuru pēc Savas Mātes lūguma Kristus veica kāzās Kānā, Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. (Jņ 2, 11) Mūsu Māte vienmēr aizbildina mūs pie sava Dēla, lai Viņš rūpētos par mums mūsu vajadzībās un parādītos mums tādā veidā, ka mēs atzītu: Tu esi Dieva Dēls.

– Mīļais Jēzu, dod man šo ticību, pēc kuras es ilgojos no visas sirds! Vissvētākā Jaunava Marija, mana Māte un mana Valdniece, dari mani īsti ticīgu!

(Avoti: Kad Kristus iet garām, Nr.141.; Vēstule 14.09.1951, Nr. 23; Smēde, Nr. 235).

– Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam! (Mk 1, 15)

Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš tos mācīja. (Mk 2, 13)

Jēzus redz laivas jūras krastā un iekāpj vienā no tām. Cik dabiski Jēzus ienāk mūsu katra laivā!

Kad tu tiecies tuvoties Kungam, paturi prātā, ka Viņš vienmēr atrodas tev ļoti tuvu, ka Viņš ir tevī: regnum Dei intra vos est. (Lk 17, 21) Tu atradīsi Viņu savā sirdī.

Kristum pirmkārt ir jāvalda mūsu dvēselēs. Lai Viņš valdītu manī, man nepieciešama Viņa neizmērojamā žēlsirdība: jo tikai tā itin viss manī - katrs sirdspuksts, katrs elpas vilciens, katrs visīsākais acu skatiens, katrs visparastākais vārds, katra pati vienkāršākā sajūta pārvērtīsies par oziannu Kristum, manam Karalim.

Duc in altum. – Dodies dziļāk! – Atmet pesimismu, kura dēļ tu esi kļuvis gļēvs. Et laxate retia vestra in capturam – un izmet savus tīklus zvejai.

Mēs paļaujamies uz Kunga vārdiem: iekāpjam laivā, satveram airus, uzvelkam buras un dodamies šajā pasaules jūrā, ko Kristus mums ir atstājis mantojumā.

"Et regni eius non erit finis". – Un Viņa valstībai nebūs gala!

– Vai tu neizjūti prieku, kalpojot šai valstībai?

(Avoti: Piezīmes no mutiskiem sprediķiem, 19.03.1960; 1.01.1973.; Kad Kristus iet garām”, Nr.159., 181.; Ceļš, Nr.792., 906).

Un Viņš tika apskaidrots viņu acu priekšā. Un viņa seja mirdzēja kā saule, bet viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs. (sal. M. 17, 2)

Ak, Jēzu! Tevi redzēt, ar Tevi runāt! Pastāvīgi kontemplēt Tevi, pilnīgi iegremdēties Tavā neaptveramajā skaistumā, un lai šī kontemplācija nekad, nekad nebeigtos! Tevi redzēt, mans Kristu! Tevi redzēt un kļūt Tavas mīlestības ievainotam!

Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet! (sal. Mt 17, 5)

Mēs esam šeit, Kungs, gatavi uzklausīt visu, ko Tu vēlies mums sacīt. Runā, mēs uzmanīgi klausīsimies Tavā balsī. Kaut Tavi vārdi iekristu mūsu dvēselē un tā iekvēlinātu mūsu gribu, ka mēs dedzīgi mestos Tev paklausīt.

Vultum tuum, Domine, requiram (Ps 27, 8), Kungs, es meklēju Tavu vaigu. Labprāt es aizveru acis un aizdomājos par to brīdi, kad Dievs gribēs, lai es Viņu redzu; nevis mīklaini kā atspulgā, bet vaigu vaigā. (Sal. 1 Kor 13, 12) Jā, mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur varēšu es parādīties Dieva vaiga priekšā? (Ps 42, 3)

(Avoti: Piezīmes no mutiskiem sprediķiem, 4.06.1937; 25.07.1937; 25.12.1973).

Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka viņa stunda ir atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. (Jņ 13, 1)

Pasaulē satumsa, jo vecie rituāli, senās zīmes par Dieva bezgalīgo žēlsirdību pret cilvēci bija tuvu savam piepildījumam, paverot ceļu patiesai rītausmai - jaunai Pashai.(jaunām Lieldienām). Euharistija tika iedibināta naktī, jau laikus sagatavojot Augšāmcelšanās rītu.

Jēzus palika pie mums Euharistijā mīlestības dēļ…, tevis dēļ.

– Viņš palika, kaut gan zināja, kā cilvēki Viņu uzņems… arī kā tu Viņu uzņem.

– Viņš palika, lai būtu tev par barību, lai tu Viņu apciemotu un stāstītu Viņam par to, kas tev svarīgs, lai, esot Viņa tuvumā savās lūgšanās tabernākula priekšā un pieņemot Viņu Sakramentā, tu ar katru dienu Viņu iemīlētu aizvien vairāk un palīdzētu citām dvēselēm, daudzām dvēselēm, iet to pašu ceļu.

Labais bērns: Redzi, kā mīlētāji šeit, uz zemes, skūpsta lietas, kas nākušas no iemīļotā, - ziedus, vēstules, piemiņas lietas…

– Un tu, kā tu jelkad varētu aizmirst to, ka Viņš, Jēzus, pastāvīgi ir pie tevis… aizmirst Viņu!? – Viņu…, kas dāvā Sevi tev par barību?

– Kungs, lai es nekad vairs negribētu lidot pieķēries zemei! Kaut manu dzīvi vienmēr apspīdētu dievišķā Saule – Kristus – Kristus Euharistijā! Kaut mans lidojums nebeigtos, iekams radīšu mūžīgo mieru Tavā Sirdī!

Avoti: Kad Kristus iet garām, Nr. 155.; Smēde, Nr. 887., 305., 39.