Sāpīgie noslēpumi

Lūdzieties, lai jūs neiekristu kārdināšanā. – Un Pēteris iemiga. – Un pārējie apustuļi tāpat. – Un arī tu, mazais draugs, guli…, un arī es tāpat kā Pēteris biju miegamice.

Jēzus, vientuļš un noskumis, cieš slacīdams zemi ar savām asinīm.

Nometies ceļos uz cietās zemes, Viņš neatlaidīgi lūdzas… Raud par tevi… un par mani: Viņu nospiež cilvēku grēku smagums.

Pater, si vis, transfer calicem istum a me. – Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, sed tua fiat, bet Tavs prāts lai notiek! (Lk 22, 42)

Eņģelis no debesīm spēcina Viņu. – Jēzus ir agonijā. – Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdzas jo karstāk… – Viņš nāk pie mums, kas guļam: celieties un lūdziet Dievu, - Viņš atkārto, - lai jūs neiekristu kārdināšanā. (Lk 22, 46)

Nodevējs Jūdass: skūpsts. – Pētera zobens uzspīd nakts tumsā. – Jēzus saka: Jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt it kā kādu slepkavu. (Mk 14, 48)

Mēs esam gļēvuļi, mēs Viņam sekojam iztālēm, bet tagad nomodā un lūdzoties. – Lūgšana… Lūgšana…

Runā Pilāts: Jums ir paraža, ka jums uz Pashas svētkiem atlaiž vienu cietumnieku. Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu – zagli, kas ieslodzīts līdz ar citiem par slepkavību – vai Jēzu? (sal. Mt 27, 17) Pūlis, augsto priesteru un vecāko sakūdīts, kliedz, sacīdams: Nost šo un atlaid mums Barabu! (Lk 23, 18)

Pilāts saka atkal: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? (Mt 27, 22)

— Crucifige eum! — Sit viņu krustā! (Mk 15, 13)

Un Pilāts tiem trešo reizi saka: Ko tad viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. (Lk 23, 22)

Bet tie vēl vairāk kliedz: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! (Mk 15, 14)

Un Pilāts, vēlēdamies izpatikt ļaudīm, atlaiž tiem Barabu un pavēl šaustīt Jēzu.

Piesiets pie kolonas. Brūcēm klāts.

Švīkst pletnes sitieni pa Viņa saplosīto miesu, pa Viņa neaptraipīto miesu, kas cieš par tavu grēcīgo miesu. – Vēl sitieni. Vēl nežēlīgāk. Vēl un vēl… Tas ir cilvēku nežēlības kalngals.

Visbeidzot, kad tie ir pārguruši, tie atsien Jēzu. – Un Kristus ķermenis sāpju izmocīts saļimst saplosīts un pusdzīvs.

Tu un es, mēs nespējam parunāt. – Vārdi ir lieki. – Uzlūko Viņu, uzlūko… nesteidzies.

Pēc šī visa… vai tu vēl baidies no grēku nožēlošanas?

Ir piepildītas mūsu Karaļa ilgas pēc ciešanām!

- Kareivji ieved manu Kungu pretora pils pagalmā un sasauc kopā visu pulku. (sal. Mk 15, 16) – Brutālie zaldāti norauj drēbes no Viņa nevainīgās miesas. – Tie ietērpj Jēzu vecā, netīrā purpura apmetnī. – Un Viņa labajā rokā sceptera vietā ir ielikta niedre…

Ērkšķu vainags, kas no sitieniem triecas galvā, padara Karali par apsmieklu… Ave Rex judaeorum! – Sveiks, jūdu ķēniņ! (Mk 15, 18.) Un sitieni ievaino Viņa galvu. Un tie Viņu pļaukā… un apspļauda.

Ērkšķiem kronēts un purpura skrandās tērpts Jēzus tiek izrādīts jūdu tautai: Ecce homo! – Lūk, kāds cilvēks. Un augstie priesteri un to kalpi no jauna kliedz: Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā! (sal. Jņ 19, 5 un 6)

- Vai mēs, tu un es, neesam Viņu no jauna kronējuši ērkšķiem, un pļaukājuši, un apspļaudījuši?

Nekad vairs, Jēzu, nekad vairs… Un ar stingru un skaidru apņemšanos noslēdzas šīs desmit Esi sveicināta, Marija.

Viņš, nesdams Savu Krustu, iet uz to vietu, kas saucas Kalvārija, bet ebrejiski Golgota. (Jņ 19, 17) – Tie aiztur kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāk no laukiem, un uzliek viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ. (sal. Lk 23, 26)

Ir piepildījies Isaja teiktais (Is 53, 12): cum sceleratis reputatus est, viņš tika pieskaitīts ļaundariem; jo līdz ar Viņu tiek vesti divi citi ļaundari, lai viņus nogalinātu. (sal. Lk 23, 32)

Ja kāds vēlas Man sekot… Mazais draugs, mēs esam noskumuši, pārdzīvojot Mūsu Kunga Jēzus Ciešanas. – Skat, ar kādu mīlestību Viņš apskauj Krustu. – Mācies no Viņa. – Jēzus nes Krustu tevis dēļ - nes arī tu to - Jēzus dēļ.

Bet nenes Krustu, vilkdams to pa zemi… Nes to stingri uz saviem pleciem, jo šādi nests, tavs Krusts nebūs kaut tāds Krusts, bet gan… Svētais Krusts. Nevis vienkārši samierinies ar Krustu, jo samierināšanās nav diez cik cildens vārds, bet mīli Krustu. Ja tu to patiešām mīlēsi, tavs Krusts būs… Krusts bez Krusta.

Un noteikti, tāpat kā Viņš, tu ceļā satiksi Mariju.

Jēzum no Nācaretes, jūdu Ķēniņam triumfa tronis ir sagatavots. Tu un es nemanām Viņu sāpēs saraujamies, kad Viņš tiek pienaglots: ciešot, cik vien ir iespējams ciest, izpleš Viņš Savas rokas Mūžīgā Priestera žestā.

Kareivji paņem Viņa svētās drānas, lai sadalītu tās starp četriem. – Lai nebūtu jādala svārki, viņi izlozē, kam tie būs. – Un tā atkal piepildās Rakstos teiktais: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. (sal. Jņ 19, 23 un 24)

Viņš jau ir paaugstināts… – Un līdzās savam Dēlam, Krusta pakājē Svētā Marija… kā arī Marija, Kleofasa sieva un Marija Magdalēna. Un Jānis, māceklis, kuru Viņš mīlēja. Ecce mater tua! – Lūk, tava māte! Viņš Savu māti dod mums par mūsu visu māti.

Iepriekš tie Viņam bija devuši dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš, to baudījis, negribēja dzert. (sal. Mt 27, 34)

Tagad Viņam slāpst… pēc mīlestības, pēc dvēselēm.

Consummatum est. – Ir izpildīts. (Jņ 19, 30)

Mazo muļķīt, skaties: visu šo…, visu Viņš ir izcietis par tevi… un par mani. – Un tu neraudi?