Josemaría Escrivá Obras
795

Lai sasniegtu laimi, nepieciešama nevis ērta dzīve, bet gan iemīlējusies sirds.


796

Kad pagājuši divdesmit gadsimti, mums ir ar pārliecību jāsludina, ka Kristus gars nav zaudējis savu pestījošo spēku un ka tas ir vienīgais, kas piepilda cilvēka sirds ilgas. – Sāc ar to, ka iegravē šo patiesību savā sirdī, jo tā aizvien būs nemierā – kā rakstīja svētais Augustīns –, iekams tu to pilnībā neliksi Dievā.


797

Mīlēt tas ir… lolot vienu vienīgu domu, dzīvot mīļotajai personai, nepiederēt sev pašam, ar prieku un aiz brīvas gribas no visas sirds un dvēseles pakļauties otra… un vienlaikus savai gribai.


798

Tu vēl arvien nemīli Kungu tā, kā skopulis mīl savas bagātības, kā māte mīl savu bērnu… Tu vēl arvien pārāk daudz uztraucies par sevi un savām sīkajām nebūšanām! Tomēr tu jau esi ievērojis, ka Jēzus tavā dzīvē ir kļuvis neaizstājams…

– Zini? Kad tu pilnībā atbildēsi uz Viņa aicinājumu, Viņš būs neaizstājams ikvienā tavā darbībā.


799

Izkliedz to Viņam skaļi, jo šis kliedziens ir neprāts, kāds piemīt cilvēkam, kurš iemīlējies! „Kungs, kaut arī es Tevi mīlu…, neuzticies man! Piesaisti mani Tev jo dienas, jo vairāk!”


800

Nešaubies, ka sirds ir tikusi radīta, lai mīlētu. Tāpēc darīsim, lai mūsu Kungs Jēzus Kristus ir klātesošs visās mūsu mīlestības attiecībās. Citādi tukšā sirds sabrūk un piepildās ar visnicināmāko zemiskumu.


801

Vai ir cilvēciskāka sirds par to, kurā pāriplūst pārdabiskā izpratne? Padomā par svēto Mariju, žēlastības pilno. Dieva Tēva meita, Dieva Dēla Māte, Dieva Svētā Gara Līgava. Viņas sirdī ietilpst visa cilvēce, bez izšķirības vai diskriminācijas. – Ikviens ir viņas dēls vai meita.


802

Kad cilvēku sirds ir ļoti maza, tad tā vien liekas, ka viņi savas ilgas glabā kādā attālā un nožēlojamā atvilktnē.


803

Pret tiem, kas ir ar tevi, tev ik dienas jābūt ļoti saprotošam, ļoti sirsnīgam un vienlaikus, protams, tik enerģiskam, cik nepieciešams: citādi izpratne un sirsnība pārvēršas līdzzināšanā un egoismā.


804

Šis mūsu draugs ar neliekuļotu pazemību sacīja: „Man nav bijis nepieciešams iemācīties piedot, jo Kungs man iemācīja mīlēt.”


805

Piedot. Piedot no visas sirds un tā, lai no ļaunatminības nav ne vēsts! Tā vienmēr ir cildena un auglīga rīcība.

– Tāds bija Kristus žests, kad Viņš bija piesists krustā: „Tēvs, piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara,” – lūk, no kurienes ir gan mana, gan tava pestīšana.


806

Tevi ārkārtīgi skumdināja kāda cilvēka nepavisam ne kristīgais komentārs. Viņš sacīja: „Piedod saviem ienaidniekiem. Tu nevari iedomāties, kā tas viņus kaitina!”

– Tu nespēji novaldīties un mierīgi atbildēji: „Es nevēlos mainīt mīlestību pret tuvākā pazemošanu. Es piedodu tāpēc, ka mīlu, un tāpēc, ka dedzīgi ilgojos līdzināties Skolotājam.”


807

Ar smalkjūtību izvairies no tā, kas var ievainot otra sirdi.


808

Kāpēc no desmit veidiem, kā pateikt „nē”, tev vienmēr jāizvēlas pats nepatīkamākais? – Tikums nevēlas ievainot.


809

Paklausies, mums jāmīl Dievs ne tikai no visas savas sirds, bet arī no Viņa sirds, no visas cilvēces sirds visos laikos… Citādi mēs nepietiekami atbildēsim uz Viņa mīlestību.


810

Mani sāpina, ja tie, kas ir atdevuši sevi Dievam, vai nu rada vecpuišu tēlu, vai arī dod iemeslu domāt, ka ir vecpuiši. Viņiem taču ir Mīlestība vārda vistiešākajā nozīmē! – Viņi būs vecpuiši, ja nepratīs mīlēt To, kurš tik ļoti mīl.


811

Kāds cilvēks salīdzināja sirdi ar dzirnavām, kas griežas mīlestības, kaislību vēja vadīts. Tik tiešām šīs „dzirnavas” var malt kviešus, griķus vai kūtsmēslus… – Tas atkarīgs no mums!


812

Ļaunais gars – melu tēvs un savas lepnības upuris – cenšas atdarināt Kungu pat tajā, kā rada prozelītus. Vai esi ievērojis? Tāpat kā Dievs izmanto cilvēkus, lai glābtu dvēseles un vestu tās uz svētumu, sātans izmanto citus, lai kavētu šo darbu vai pat lai viņus pazudinātu. Un (lai tas tevi neizbiedē), tāpat kā Jēzus izmanto kā instrumentus pašus tuvākos – radus, draugus, kolēģus utt. –, arī ļaunais gars bieži vien cenšas ietekmēt pašus mīļākos cilvēkus, lai pamudinātu uz ļaunu. Tāpēc, ja asinssaites kļūst par virvēm, kas tev traucē iet pa Dieva ceļu, izlēmīgi pārcērt tās. Un varbūt, ka tavs lēmums atsvabinās arī tos, kas bija sapinušies Lucifera tīklos.


813

Paldies Tev, mans Jēzu! Par to, ka Tu vēlējies kļūt par pilnīgu cilvēku, ar mīlošu un ļoti laipnu Sirdi, kas mīl līdz nāvei un cieš, līdz galam piedzīvo gan prieku, gan sāpes, ar entuziasmu soļo pa cilvēku ceļiem un mums rāda ceļu uz Debesīm, varonīgi pakļaujas pienākumam un seko žēlsirdībai, ir nomodā gan par nabadzīgajiem, gan bagātajiem, rūpējas gan par grēciniekiem, gan taisnīgajiem…

– Paldies, mans Jēzu! Un veido mūsu sirdi līdzīgu savai Sirdij!


814

Lūdz Jēzum, lai Viņš tev piešķir mīlestību, kas ir kā šķīstījoša uguns, kurā tava nabaga miesa un tava nabaga sirds sadeg, attīroties no visiem zemes sārņiem… Un, kad tu būsi iztukšojies pats no sevis, lai Viņš tevi piepilda ar sevi. Lūdz, lai Viņš tev dāvā radikālu pretīguma izjūtu pret pasaulīgo. Lai tevi uztur vienīgi Mīlestība.


815

Tu ļoti skaidri apzinājies savu aicinājumu – mīlēt Dievu –, taču tikai ar prātu. Tu man apliecini, ka arī savu sirdi esi ievadījis šajā ceļā…, taču reizēm tu kļūsti izklaidīgs un pat centies atskatīties, un tā ir zīme, ka tava sirds nav apņēmīgi nostājusies uz šī ceļa. – Rīkojies smalkjūtīgāk!


816

Skolotājs saka tā: „Es esmu nācis, lai nostādītu cilvēku pret viņa tēvu un meitu pret viņas māti, un vedeklu pret vīramāti…” Tu pierādīsi, ka viņus patiešām mīli, ja pildīsi to, ko Kungs no tevis prasa. Tāpēc stundā, kad tev jānes savs personiskais upuris, neslēpies aiz sirsnības, kuru pret viņiem jūti (un kurai jāpaliek nemainīgai). Citādi, tici man, tu mīlestību pret vecākiem vērtē augstāk nekā mīlestību pret Dievu, un mīlestību pret sevi pašu – augstāk par mīlestību pret vecākiem.

– Vai tagad esi sapratis dziļāk evaņģēlisko vārdu loģiku?


817

Ak, šī sirds! Reižu reizēm nevar izvairīties no tā, ka sirds projicē krēslainu, cilvēcisku gaismu, muļķīgas, skumjas, mietpilsoniskas atmiņas…

– Vai nu savā miesā vai garā nekavējoties dodies pie tabernākula, un tu atgriezīsies pie gaismas, prieka un dzīvības.


818

Tas, cik bieži mēs apmeklējam Kungu, ir atkarīgs no diviem faktoriem: ticības un sirds. Redzēt patiesību un mīlēt to.


819

Mīlestība kļūst spēcīgāka arī ar atteikšanos no sevis un ar mērdēšanos.


820

Ja tava sirds būtu liela un tev piemistu mazliet vairāk patiesuma, tu pārstātu mērdēt citus, nedz arī justos tā, it kā citi tevi pakļautu mērdēšanai… kaut kādu sīkumu dēļ.


821

Ja tu sadusmojies (nereti tas var būt pienākums, bet citreiz – vājuma apliecinājums), lai dusmas ilgst vien pāris minūšu. Turklāt lai tajās vienmēr ir klātesoša mīlestība: sirsnība!


822

Aizrādīt? … Bieži vien tas ir nepieciešams, taču dari to, pamācot, kā izlabot trūkumu. Nekad lai tas nav iemesls ļaut vaļu savam sliktajam raksturam.


823

Kad nepieciešams aizrādīt, jārīkojas skaidri un laipni, neaizmirstot par smaidu uz lūpām, ja tas iederas. Nekad (vai ļoti retu reizi) nedari to ar skarbumu.


824

Vai tu jūties tā, it kā tev būtu iedots labā un absolūtās patiesības depozīts un tāpēc tev būtu piešķirts personisks tituls vai arī tiesības izraut ļauno ar visām saknēm par katru cenu?

– Pa šādu ceļu iedams, tu neko nepanāksi. Rīkojies tikai aiz mīlestības un ar mīlestību! Atceroties, ka mīlestība tev ir piedevusi un piedod tik daudz!


825

Mīli krietnos cilvēkus, jo viņi mīl Kristu… – Bet mīli arī tos, kas Viņu nemīl, jo viņus ir piemeklējusi šāda nelaime… Un it īpaši tāpēc, ka Viņš mīl kā vienus, tā otrus.


826

Tās tālās zemes tauta, kura ir tik tālu no Dieva un tik nomaldījusies, tev atgādināja Skolotāja vārdus: „Tie ir kā avis bez gana.”

– Un arī tu juti, kā tavu sirdi piepilda līdzjūtība… Apņemies, ka, sākot no šīs vietas, kuru ieņem, tu atdosi savu dzīvību kā dedzināmo upuri par visiem.


827

Kāds mūsu draugs sacīja: „Nabagi ir mana labākā garīgā grāmata un manu lūgšanu galvenais iemesls. Man sāp par viņiem, un viņos man sāp par Kristu. Un, tā kā man sāp, tad es saprotu, ka Viņu mīlu un ka viņus mīlu.”


828

Liekot Dieva mīlestību draudzības centrā, šī pieķeršanās attīrās un kļūst lielāka, garīgāka, tāpēc ka sadeg sārņi, egoistiskie, pārāk miesīgie uzskati. Neaizmirsti, ka mīlestība pret Dievu labāk sakārto mūsu jūtas, dara tās tīrākas, taču nesamazina tās.


829

Šī situācija dedzina tavu sirdi: Kristus tuvojās tev, kad tu nebiji nekas vairāk kā nožēlojams spitālīgais! Līdz tam tu izkopi tikai vienu labu īpašību: dāsnu interesi par citiem. Pēc šīs tikšanās tu saņēmi žēlastību redzēt viņos Jēzu, tu Viņā iemīlējies un tagad Viņu mīli šajos cilvēkos…, un altruisms, kas agrāk tevi mudināja kalpot tuvākajam, nu tev šķiet kaut kas ļoti mazs – un tev ir taisnība!


830

Lai tas kļūst par tavu ieradumu – liec savu nabaga sirdi maigajā un bezvainīgajā Marijas sirdī, lai viņa to attīra no tik daudzajiem sārņiem un aizved tevi pie Vissvētās un žēlsirdīgās Jēzus Sirds.


Iepriekšējais Nākamais