Gandarīšana

To vēlas mūsu Kungs Jēzus Kristus: ir jāseko cieši aiz Viņa. Cita ceļa nav. Tas ir Svētā Gara darbs katrā dvēselē – arī tavējā. Esi paklausīgs, neliec Dievam šķēršļus, līdz Viņš pārvērtīs tavu nabaga miesu par krucifiksu.

Ja vārds „mīlestība“ bieži izskan no mutes, bet to nebalsta nelieli upuri, tas beigās nogurdina.

No visiem skatu punktiem sevis mērdēšanai ir ļoti liela nozīme.

Cilvēcisku iemeslu dēļ: jo tas, kurš neprot savaldīt pats sevi, nekad pozitīvi neietekmēs citus, un apkārtējā vide viņu uzveiks, tikko sāks darīt pa prātam viņa personiskajām patikām, viņš būs cilvēks bez enerģijas, nespējīgs veltīt lielas pūles, kad tas būs nepieciešams.

Dievišķu iemeslu dēļ: vai tas tev neliekas taisnīgi, ka ar nenozīmīgām darbībām mēs apliecinām savu mīlestību un paklausību Tam, kurš mūsu dēļ atdeva visu?

Mērdēšanās gars ir ne tik lielā mērā mīlestības izpausme kā viena no tās sekām. Ja tu neizturi šos mazos pārbaudījumus, tas ir tāpēc, ka tava mīlestība pret Mīlestību ir vāja. Atzīsti to!

Vai neesi ievērojis, ka dvēseles, kas mērdējušas sevi, savas vienkāršības dēļ pat šajā pasaulē vairāk izbauda labas lietas?

Bez mērdēšanās virs zemes nav laimes.

Kad izšķirsies par labu sevis mērdēšanai, uzlabosies tava iekšējā dzīve un tu kļūsi daudz auglīgāks.

Neaizmirsīsim to: katrā cilvēku nodarbē jābūt vīriešiem un sievietēm, kuri nes Kristus krustu savā dzīvē un savos darbos, paceltu, redzamu, gandarošu, kā miera un prieka simbolu; kā atpestīšanas un cilvēces vienības simbolu, kas apliecina Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara – Svētās Trīsvienības – neizsīkstošo mīlestību pret cilvēci.

„Tēvs, vai jūs nesmiesieties, ja teikšu, ka pirms pāris dienām pārsteidzu sevi, spontānā veidā veltījot Kungam kā upuri laiku, kas man bija vajadzīgs, lai salabotu salauztu rotaļlietu vienam no saviem mazajiem?“

– Es nesmejos, es priecājos! Jo šo mīlestību Dievs izmanto, lai izlabotu mūsu trūkumus.

Esi nomērdējies, nevis bezgaumīgs vai īgns. – Esi sakopojies, nevis ierāvies sevī.

Diena bez mērdēšanās ir zudusi diena, jo mēs neesam sevi aizlieguši, neesam piedzīvojuši dedzināmo upuri.

Vai tu kādu reizi esi kādā lietā stājies pretī savām iegribām, savām kaprīzēm? –Palūkojies uz Viņu, kas tev to lūdz, – Viņš ir piesists krustā un piedzīvo ciešanas visos savos jutekļos un spējās. Un Viņa galvā ir uzlikts ērkšķu kronis. Tevis dēļ…

Tu iepazīstini ar sevi kā ar apbrīnojamu teorētiķi… – Taču tu nepiekāpies pat nenozīmīgos sīkumos! – Es neticu tavam mērdēšanās garam.

Būt vērīgam pret mazām lietām nozīmē nemitīgu mērdēšanos, tas ir ceļš, kā citiem darīt dzīvi tīkamāku.

Es dodu priekšroku tikumiem, nevis bardzībai, tā ar citiem vārdiem Jahve saka izvēlētajai tautai, kas sevi maldina ar dažām ārējām formalitātēm.

– Tāpēc mums ir jāveicina gandarīšana un mērdēšanās kā patiesi pierādījumi mīlestībai pret Dievu un pret tuvāko.

Meditācijas laikā Kristus ciešanas iziet ārpus vēstures aukstajiem rāmjiem vai dievbijīgiem apsvērumiem, lai nostātos mūsu acu priekšā šausmīgas, smacējošas, nežēlīgas, asiņainas… un Mīlestības pilnas.

– Un tajā brīdī mēs īsti apjaušam, ka grēks nav reducējams uz sīku „pareizrakstības kļūdu“, tas nozīmē sist krustā, ar āmura sitieniem saplosīt Dieva Dēla rokas un kājas, un saraut gabalos Viņa sirdi.

Ja tu patiešām vēlies būt gandarīšanas dvēsele – gandaroša un priecīga –, vairāk par visu tev jāsargā laiks, ko tu velti savai ikdienas lūgšanai, personiskai, dāsnai un ilgstošai, un jārūpējas par to, lai šis laiks nebūtu katru dienu cits, bet gan vienmēr, kad tas ir iespējams, būtu noteiktā stundā. Nepiekāpies šādos sīkumos! Esi vergs šim ikdienišķajam Dieva kultam, un vari būt drošs, ka nemitīgi jutīsies prieka piepildīts.

Kristieša triumfa pamatā vienmēr ir krusts, viņa atteikšanās pašam no sevis, jo viņš ļauj, lai rīkojas Dieva Visvarenība.

Kad atceries par savu pagājušo dzīvi, pagājušu šā tā, apdomā, cik daudz laika esi zaudējis un kā to vari atgūt: ar gandarīšanu un lielāku veltīšanos.

Iedomājoties par visu, kas tavā dzīvē paliks ne-vērtīgs, jo tu to nebūsi veltījis Dievam, – tev būtu jājūtas alkatīgam un nepacietīgam, to visu apkopojot un neatstājot neizmantotas arī nevienas sāpes. – Jo, ja jau sāpes pavada radību, kas gan cits, ja ne muļķība, būtu tās izniekot?

Tev ir pretestības un pretošanās gars? … Labi! Vingrini to, nostājoties pret sevi un pretojoties sev!

Kamēr Svētā ģimene atpūšas, Jāzepam parādās eņģelis, lai pateiktu, ka viņiem jābēg uz Ēģipti. Marija un Jāzeps ņem bērnu un nekavējoties dodas ceļā. Viņi neiebilst, nemeklē aizbildinājumus, negaida, kad beigsies nakts… Saki mūsu Mātei svētajai Marijai un mūsu tēvam un kungam svētajam Jāzepam, ka mēs vēlamies ātri iemīlēt katru pasīvu gandarīšanu.

Rakstu šo pantu, lai tu un es pabeigtu šo grāmatu ar smaidu un lai paliktu mierā tie svētīgie lasītāji, kas vai nu aiz vientiesības vai nepareizas interpretācijas dēļ meklēja kabalu Ceļa 999 punktos.