Tu vilcinies runāt par Dievu, kristīgu dzīvi, aicinājumu… jo nevēlies sagādāt ciešanas? … Tu aizmirsti, ka tas neesi tu, kas aicina, bet gan Viņš, ego scio quos elegerim, Es labi zinu, kurus esmu izvēlējies. Turklāt man ļoti nepatiktu, ja aiz šīs neīstās cieņas slēptos ērtība vai remdenība. Vai tad vēl joprojām tu dod priekšroku draudzībai ar cilvēku, nevis draudzībai ar Dievu?