Domājot par to, man nāk prātā kāda spāņu literatūras zelta laikmeta autora sapnis. Visticamāk daži no jums ir mani jau dzirdējuši to pieminam citās meditācijās. Šajā sapnī rakstnieks savā priekšā redz paveramies divus ceļus. Viens no tiem ir plats un līdzens, pa to ir viegli ceļot, tam līdzās ir daudz ērtu iebraucamo vietu, tavernu, kā arī citu baudas un izpriecu vietu. Pa šo ceļu plūst lieli ļaužu pūļi — gan jāšus, gan braucot karietēs; šo gājienu pavada mūzika un neprātīgu smieklu kņada. Rakstnieks redz neskaitāmus cilvēkus, kurus ir apskurbinājis prieks, kas gan ir ātri vien gaistošs un virspusējs, jo ceļa galā viņus gaida bezgala dziļš bezdibenis. Tas ir ceļš, kuru izvēlas pasaulīgi domājoši ļaudis, kas vienmēr meklē materiālo labklājību, dižojoties ar laimi, kuras tiem patiesībā nemaz nav, un neremdināmi alkstot pēc visādām ērtībām un izpriecām… Viņus šausmina doma par ciešanām, pašaizliedzību vai upuri. Viņi nevēlas neko zināt par Kristus Krustu, uzskatot to par pilnīgu neprātu. Taču patiesībā neprātīgi ir viņi paši — skaudības, negausības un juteklības vergi. Galu galā viņi cieš daudz vairāk un pārāk vēlu saprot, ka ir izšķieduši gan savu laicīgo, gan mūžīgo laimi apmaiņā pret bezvērtīgiem niekiem. Mūsu Kungs mūs brīdina par to: „Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-25)

Šajā sapnī ir vēl otrs ceļš, kas ved citā virzienā. Tas ir tik stāvs un šaurs, ka to nevar veikt zirga mugurā. Visi, kas pa to dodas, iet kājām, varbūt pat metot līkločus, lai tiktu uz priekšu; ar gaišām sejām, minot kājām dzeloņus un mēģinot neapdauzīt kājas pret klinšakmeņiem. Ik pa laikam ērkšķaini krūmi plosa viņu drēbes un savaino viņu miesu. Taču šī ceļa galā viņus sagaida ziedošs dārzs, mūžīgā svētlaime, Debesis. Šis ir svēto dvēseļu ceļš, kas sevi pazemina un Kristus mīlestības dēļ priecīgi uzupurējas citu labā. Tas ir ceļš tiem, kuri nebaidās kāpt kalnup; kuri ar mīlestību nes savu krustu, lai cik arī smags tas būtu. Viņi zina — ja arī tā smagums viņus uz brīdi nospiedīs pie zemes, viņi spēs atkal piecelties un turpināt kāpt augšup, jo viņu spēks ir Kristus.