Aplūkosim vēl citus piemērus, kas arī nāk no ikdienas dzīves. Svētais Pāvils min dažus: „Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi dara, lai iegūtu iznīcīgo kroni, bet mēs - neiznīcīgo.“ (1 Kor 9, 25) Pietiek vien pamest skatienu sev apkārt. Pievērsiet uzmanību, cik daudz upuru labprātīgi vai mazāk labprātīgi uzņemas vīrieši un sievietes, rūpējoties par savu ķermeni, veselību, vai arī, lai iemantotu cieņu citu cilvēku acīs. Vai tad mūs nespēj saviļņot domas par bezgalīgo Dieva mīlestību, kurai cilvēki tik maz atsaucas? Vai tad tā neliek mums vēlēties upurēt to, kas nepieciešams, lai mūsu sirdis un prāts būtu uzmanīgāki pret Kungu?

Daudzu cilvēku apziņā kristietības jēgas izpratne ir tik ļoti izkropļota, ka, runājot par mortifikāciju un gandarīšanu, viņiem prātā nāk vienīgi stingrais gavēnis un saru krekli, kas pieminēti dažu svēto apbrīnojamo dzīvesstāstu aprakstos. Uzsākot šo meditāciju, par savu mērķi mēs izvirzījām visā atdarināt Jēzu Kristu, pieņemot Viņu par savas rīcības paraugu. Ir tiesa, ka, gatavodamies sludināšanai, Viņš devās tuksnesī, lai tur gavētu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. (sal. Mt 4, 1-11) Taču pirms tam un arī pēc tam mērenības tikumu Viņš izdzīvoja tik dabiski, ka Viņa pretinieki to izmantoja, lai celtu Viņam neslavu kā rijējam un vīna dzērājam, muitnieku un grēcinieku draugam. (sal. Lk 7, 34)