Lai mūsu darbdienā netrūkst brīžu, ko veltām tikai Dievam un kuros domās paceļamies pie Viņa, nemeklējot īpašus vārdus, ko teikt, bet ļaujot gavilēt mūsu sirdij. Veltīsim šim dievbijīgajam pienākumam pietiekami daudz laika, ja iespējams — konkrētā dienas stundā un tabernākula priekšā, kur varam būt kopā ar To, kurš šeit palika Mīlestības dēļ. Ja tas nav iespējams — lūgsimies jebkurā vietā, jo mūsu Dievs neizsakāmā veidā ir klātesošs ikvienā dvēselē, kas ir žēlastības stāvoklī. Tomēr vienmēr, kad vari, vēlos tevi aicināt doties uz oratoriju (tulkotāja piezīme: Oratorijs - vieta, kas paredzēta, lai lūgtos privāti, lai gan tajā varētu tikt svinēta arī svētā Mise vai citas Baznīcas ceremonijas; lūgšanu vieta, kas nav draudzes baznīca. Kapela — no franču val., baznīcas piebūve vai arī baznīcas sānu jomā esošais padziļinājums, kurā ir altāris, kas veltīts kādam svētajam. Šeit var tikt svinētas īpašas Baznīcas ceremonijas, piemēram, svētku liturģija, pieminot svēto, kam kapela veltīta. Ja tā ir katedrāles vai bazilikas kapela, kurā tiek glabāts Vissvētākais Altāra Sakraments, tajā parasti tiek svinētas arī ikdienas svētās Mises. Pretēji oratorijam, kam ir privāts raksturs, kapela ir publiski pieejama un kolektīvi lietojama), un es ar nodomu izvairos lietot vārdu „kapela“, lai būtu pavisam skaidrs, ka nerunāju par vietu, kur būt un uzklausīt kādu oficiālu ceremoniju, bet gan par vietu, kurā sakopot un pacelt prātu un sirdi uz Debesīm, esot pārliecinātiem, ka Jēzus Kristus mūs redz, dzird, gaida un vēro no tabernākula, kur Viņš ir patiesi klātesošs, kaut apslēpts zem maizes zīmēm.

Ikviens no jums, ja vien vēlas, var meklēt pats savu veidu kā runāt ar Dievu. Man nepatīk teikt priekšā kaut kādas formulas vai metodes, jo man nekad nav paticis nevienu likt standartizētos rāmjos. Esmu centies mudināt cilvēkus tuvoties Kungam, cienot ikvienu tādu, kāds viņš ir, — ar viņa īpatnībām. Lūdziet Radītāju, lai Viņš ieliek savus dievišķos nodomus visā mūsu dzīvē — ne vien mūsu prātā, bet arī pašos sirds dziļumos un visā, ko darām, visā mūsu ārējā rīcībā. Varat būt droši, ka tā jūs aiztaupīsiet sev lielu daļu egoisma radītu sarūgtinājumu un sāpju, un jutīsieties pietiekami stipri, lai izplatītu savā apkārtnē labo. Neskaitāmas grūtības pazūd, ja vien mēs iekšēji nostājamies blakus mūsu Dievam, kurš nekad nepamet. Tāpat kā toreiz arī tagad Jēzus mīlestībā uz savējiem, uz slimniekiem, uz kroplajiem vaicā: „Kas noticis?“ Un brīdī, kad Viņam atbildam, mūsu dvēselē ienāk gaisma vai vismaz miers un pieņemšana.

Aicinot tevi uzticēt Mācītājam savas vajadzības, es jo īpaši šeit domāju tavas personiskās grūtības, jo lielākā daļa šķēršļu mūsu laimei rodas no pašu vairāk vai mazāk slēptas augstprātības. Mēs iedomājamies, ka esam ļoti īpaši un neatkārtojami, un kad apkārtējie, izrādās, tā nedomā, jūtamies pazemoti. Tas ir labs brīdis, lai pievērstos lūgšanai un labotos, zinot — ja esam noklīduši no pareizā ceļa, nekad nav par vēlu griezties atpakaļ, — turklāt — jo ātrāk to izdarīsiet, jo labāk.

Lūgšanā augstprātība ar žēlastības palīdzību var pārtapt pazemībā. Tad dvēselē uzplauks patiess prieks, kaut arī, iespējams, vēl jutīsim dubļus uz tās spārniem — mūsu cilvēciskās nabadzības un nelietības dubļus, kas pamazām izkaltīs. Pēc tam ar mortifikācijas palīdzību šie sakaltušie dubļi nokritīs, un mēs, Dieva žēlastības pavadīti, varēsim pacelties augstu debesīs.