Kungs karsti vēlas vadīt mūs pa brīnišķīgu dievišķu un cilvēcisku ceļu, kas vainagojas ar laimīgu pašaizliedzību, prieku arī sāpēs, sevis aizmiršanu. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi.“ (Mt 16, 24) Šo padomu esam dzirdējuši mēs visi. Ir pienācis laiks beidzot patiesi izlemt Viņam sekot, lai Kungs varētu uz mums paļauties, ka mēs visus pasaules ceļus staigājot, dzīvosim Dievā un būsim zemes sāls, raugs un gaisma. Tev jādzīvo Dievā, lai dotu gaismu un garšu, lai būtu par raugu, kas spēj uzraudzēt visu mīklu.

Tikai neaizmirsti, ka ne jau mēs paši radām šo gaismu, mēs to tikai atstarojam. Ne jau mēs glābjam dvēseles, mudinot tās rīkoties labi. Mēs esam tikai vairāk vai mazāk derīgi instrumenti, ko Dievs izmanto savos pestīšanas plānos. Ja mēs kādreiz iedomātos, ka labais, ko darām, ir mūsu pašu darbs, mūsos vēl drausmīgākā formā atgrieztos augstprātība — sāls zaudētu garšu, raugs sapūtu, bet gaisma pārvērstos tumsā.