Lai sadzirdētu Dievu

Lasot Svētos Rakstus, redzam, ka pazemība ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums mūsu gatavībai ieklausīties Dievā. Sakāmvārdu grāmatā teikts, ka gudrība pieder pazemīgajiem. (sal. Sak 11, 2) Pazemība nozīmē redzēt un uztvert sevi, kāds esmu patiesībā, un darīt to bez acu pievēršanas. Un, kad mēs saprotam, ka neesam gandrīz nekā vērti, mēs atveramies Dieva varenībai, un tieši tur slēpjas mūsu lielums.

Cik gan labi to saprata mūsu Kundze, Jēzus Vissvētākā Māte, viscildenākā no visām Dieva radībām, kas jebkad dzīvojušas un dzīvos uz šīs zemes! Marija slavē mūsu Kunga varu, kurš „varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.“ (Lk 1, 52) Un viņa dzied par to, kā Viņa dievišķā apredzība vēlreiz ir piepildījusies viņā: „Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“ (Lk 1, 48)

Dieva pazemības priekšā Marija tiek svētdarīta savas visšķīstākās sirds dziļumos: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.“ (Lk 1, 35) Vissvētākās Jaunavas pazemība ir sekas šai bezgalīgam bezdibenim līdzīgajai žēlastībai, kas sāk darboties līdz ar Vissvētās Trīsvienības Otrās Personas iemiesošanos Viņa mūžam Bezvainīgās Mātes klēpī.