Numuru saraksts

Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo „Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.“ (Ps 43⁴², 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.

Ja dzīvosim šādā veidā, nesīsim pasaulei mieru. Mēs pratīsim kalpošanu Dievam saviem brāļiem padarīt patīkamāku, jo „augstsirdīgu devēju Dievs mīl.“ (2 Kor 9, 7-8) Kristieši ir parasti cilvēki, bet viņu sirdis pārpludina prieks, kura avots ir apņēmība ar pastāvīgu žēlastību palīdzību pildīt Tēva gribu. Kristietis nejūtas kā upuris, nedz arī kaut kādā veidā mazvērtīgs vai ierobežots. Viņš iet pa dzīvi ar augsti paceltu galvu, jo viņš ir cilvēks un Dieva bērns.

Mūsu ticība izceļ patieso nozīmi, kas piemīt šiem cilvēciskajiem tikumiem, ko nevienam nekad nevajadzētu atstāt novārtā. Neviens nevar pārspēt kristiešus cilvēciskumā. Tie, kuri seko Kristum, spēj (ne jau savu nopelnu, bet gan Dieva žēlastības dēļ) apkārtējiem nodot tālāk to, ko viņi reizēm nojauš, bet nespēj pilnībā izprast: ka patiesā laime, neviltots kalpošanas gars mūsu tuvākajiem var nākt vienīgi caur mūsu Pestītāja Sirdi, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Sirdīs dosimies pie Marijas, mūsu Mātes un visizcilākās radības, ko jebkad veidojušas Dieva rokas, un lūgsim, lai viņa mūs dara par labiem cilvēkiem. Lai mūsu cilvēciskie tikumi, ieausti žēlastības dzīvē, kļūst par labāko palīdzību tiem, kuri līdz ar mums strādā pasaulē, lai nodrošinātu mieru un laimi visiem cilvēkiem.

Nevienu brīdi neticiet tiem, kas pazemības tikumu parāda kā kaut ko pazemojošu, vai arī kā tādu, kas mūs nolemj pastāvīgai nomāktībai. Apziņa, ka esam veidoti no māla, kas atkal sastiprināts kopā, ir nepārtraukta prieka avots. Tas nozīmē atzīt mūsu mazumu Dieva priekšā: atzīt, ka esam mazi; ka esam bērni. Vai tad var būt vēl lielāks prieks par to, ko izjūt cilvēks, kurš, apzinoties savu nabadzību un vājumu, zina arī, ka ir Dieva bērns? Tad kāpēc gan mēs cilvēki skumstam? Tādēļ, ka dzīve uz šīs zemes nenorit tā, kā bijām cerējuši; tādēļ, ka mūsu ceļā parādās šķēršļi, kas liedz mums īstenot mūsu personīgās ambīcijas.

Nekas tāds nenotiek, ja cilvēks izdzīvo šo pārdabisko realitāti — patiesi pieņem savu Dieva bērna stāvokli. „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Kā es parasti saku: lai bēdājas tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt sevi par Dieva bērniem!

Visbeidzot šodienas liturģijā mēs atrodam divus lūgumus, kam vajadzētu kā bultām izšauties no mūsu lūpām un sirdīm: „Dari, Kungs, visvarenais Dievs, lai vienmēr, svinot šos dievišķos noslēpumus, mēs nopelnām tuvoties Debesu dāvanām.“(Lūgšana pēc svētās Komūnijas) Un vēl: „Mēs Tevi lūdzam, Kungs, dod, lai mēs Tev pastāvīgi kalpojam saskaņā ar Tavu gribu.“ (Lūgšana Super populum) Kalpojiet, mani bērni, kalpojiet; tas ir mūsu uzdevums — „kalpot visiem, lai mūsu dienās ticīgā tauta varētu pieaugt nopelnos un skaitā.“ (Lūgšana Super populum)

Šeit, Dieva klātbūtnē, kas noraugās uz mums no tabernākula, (Kungs, cik ļoti šis Jēzus patiesais tuvums stiprina!), apcerēsim šodien šo maigo Dieva dāvanu — cerību, kas piepilda mūsu dvēseles ar pāri plūstošu prieku. Spe gaudentes (Rom, 12, 12) — „esiet priecīgi cerībā!“ Cerība dara mūs līksmus, jo zinām — ja būsim uzticīgi, mūs gaida Viņa bezgalīgā mīlestība.

Nekad neaizmirsīsim, ka mums cilvēkiem — visiem un ikvienam — ir tikai divi veidi kā dzīvot šajā pasaulē: kā Dieva bērniem, cenšoties dzīvot tā, lai patiktu Tēvam; vai arī, kā vairāk vai mazāk kulturāliem un izglītotiem dzīvniekiem — bez dzīves morālās un pārdabiskās dimensijas. Es nekad neesmu pārāk ticējis „laicīgajiem svētajiem“, kas lielās ar savu neticību. Es viņus patiesi mīlu — tāpat kā visus cilvēkus — savus brāļus un māsas; apbrīnoju viņu labo gribu, kas zināmos aspektos var būt pat varonīga, bet man viņu patiesi žēl, jo viņus piemeklējusi liela nelaime — viņiem trūkst Dieva gaismas un siltuma, tā neizsakāmā prieka, ko dāvā dievišķais cerības tikums.

Patiess kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar savu ticību, visu dara Dieva klātbūtnē, visu uzlūko ar pārdabisku skatienu. Lai arī viņa darbs norit šajā pasaulē, ko viņš dedzīgi mīl, būdams pilnībā iesaistīts visās zemes lietās, viņa skatiens ir nepārtraukti vērsts uz Debesīm. To mums saka arī svētais Pāvils: quae sursum sunt quaerite —„meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt“ — zemes lietām, kad tikāt kristīti —„bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.“ (Kol 3, 1-3)