Numuru saraksts

Virs zemes neviens nav laimīgs, kamēr neizlemj tāds nebūt. Lūk, kāds ir ceļš: sāpes (kristiešu valodā!) nozīmē krustu; Dieva gribu, mīlestību; un laimi šeit, lejā, un vēlāk, mūžībā.

Servite Domino in laetitia! Kalpošu Kungam ar prieku! Ar prieku, kas būs manas Ticības, Mīlestības un Cerības auglis. Tam jābūt nemitīgam, jo, kā apliecina apustulis: Dominus prope est! … – Kungs mani pavada tuvu klāt. Tātad es staigāšu kopā ar Viņu drošībā, jo Kungs ir mans Tēvs… Un ar Viņa palīdzību izpildīšu Viņa mīļo gribu, kaut arī man tas nenāktos viegli.

Viens padoms, ko jums esmu atkārtojis līdz apnikumam: esiet priecīgi, vienmēr priecīgi. – Lai noskumuši ir tie, kas sevi neuzskata par Dieva bērniem!

Es nopūlos vaiga sviedros, lai maniem mazajiem brāļiem iet būtu viegli, staigājot „pa mīkstu paklāju“, kā jūs mums sakāt. Ir tik liels prieks uzņemties šāda veida „grūtības“!

Kāds ticības cilvēks man rakstīja: „Kad vajadzības spiests cilvēks ir viens pats, tad var pilnībā izjust brāļu palīdzību. Kad apdomāju, ka tagad man viss ir jāpanes „vienam“, bieži vien domāju, ka es nespētu saglabāt to optimismu, kas mani piepilda, ja nebūtu šī „kopība, ko veidojam no attāluma,“ – svētīgā Svēto Sadraudzība!“

Neaizmirsti, ka reizēm sev blakus ir nepieciešamas smaidošas sejas.

„Jūs visi esat tik priecīgi, un tas ir pilnīgi negaidīti,“ tādu komentāru es dzirdēju. Kristus ienaidnieku dēmoniskā cenšanās ir jau sena, viņi nebeidz kurnēt, ka Dievam veltītie cilvēki staigā „drūmi“. Un par nožēlu jāatzīst – daži no tiem, kas vēlas būt „krietni“, viņiem piebalso ar saviem „skumjajiem tikumiem“.

Kungs, mēs Tev pateicamies, ka Tu esi izvēlējies mūsu dzīvi, kas ir neaprakstāmi priecīga, lai dzēstu šo nepatieso karikatūru.

Tev lūdzu arī, lai mēs to neaizmirstam.

Lai neviens neredz ne skumjas, ne sāpes tavā sejā, kad tu pasaules vidē izplati sava upura smaržu. Dieva bērniem vienmēr ir jābūt miera un prieka sējējiem.

Dieva vīrieša priekam, Dieva sievietes priekam ir jābūt pāri plūstošam: mierīgam, lipīgam, ar āķi… Īsāk sakot, tam ir jābūt tik pārdabiskam, tik lipīgam un tik dabiskam, ka tas aizrautu arī citus doties līdzi pa kristīgajiem ceļiem.

„Vai tu esi laimīgs?“ – Jautājums man lika aizdomāties.

– Vēl nav izgudroti vārdi, lai izteiktu visu to, ko sirdī un gribā jūt cilvēks, kas zina, ka ir Dieva bērns.

Ziemassvētki. Tu man raksti: „Sekojot Marijas un Jāzepa svētajai gaidīšanai, arī es ar nepacietību gaidu Bērnu. Cik laimīgs es būšu Betlēmē! Nojaušu, ka mani piepildīs bezgalīgs prieks. Ak, un kopā ar Viņu arī es vēlos piedzimt no jauna…“

– Kaut šī tava vēlēšanās piepildītos!

Godīga apņemšanās: darīt patīkamu un vieglu ceļu citiem, jo dzīvē jau tā pietiek rūgtuma.

Daudzi jūtas nelaimīgi tieši tāpēc, ka viņiem visa kā ir par daudz. – Kristieši, ja viņi patiešām dzīvo kā Dieva bērni, pacietīs neērtības, karstumu, nogurumu, aukstumu… Taču viņiem nekad netrūks prieka, jo to visu – visu! – vai nu pieļauj, vai kārto Viņš, kurš ir patiesās laimes avots.

Uzlūkojot cilvēkus, kam nav ticības un cerības, uzlūkojot smadzenes, kas drudžaini darbojas, būdamas uz izmisuma robežas, meklējot dzīvei jēgu, tu atradi mērķi – Viņu!

Un šis atklājums nepārtraukti piešķirs tavai eksistencei jaunu prieku, tas tevi pārveidos un ik dienas rādīs neskaitāmas skaistas lietas, kas tev nebija zināmas un kas atklāj priekpilno vērienu plašajam ceļam, kas tevi ved pie Dieva.

Tava laime virs zemes ir identiska tam, kāda ir tava uzticība ticībai, šķīstībai un ceļam, ko Kungs tev nospraudis.

Pateicies Dievam, ka esi laimīgs un ka tevī ir dziļš prieks, kam nav nepieciešams izpausties ar ārēju trokšņainību.

Ar Dievu, tā es sākumā domāju, katra diena man šķiet arvien pievilcīgāka. Es dzīvoju „pa drusciņai“. Vienu dienu man šķiet lielisks kāds sīkums, otru – atklāju horizontus, ko agrāk nebiju ievērojis… Tādā garā dzīvojot, es nezinu, kas ar laiku notiks. Vēlāk sajutu, kā Viņš mani iedrošina: ar katru dienu tu būsi arvien laimīgāks, jo laidīsies arvien dziļāk un dziļāk tajā dievišķajā piedzīvojumā, lielajā „ķezā“, kurā esmu tevi licis. Un tu pārliecināsies, ka Es tevi neatstāju.

Prieks ir veltīšanās auglis. Tas apstiprinās ar katru ūdensrata apgriezienu.

Kādu nemainīgu mieru tevī rada tas, ka esi veltījis sevi Dievam! … Un kādas raizes un ilgas tev jāizjūt par to, lai visi kļūtu līdzdalīgi tavā priekā!

Viss, kas tev tagad sagādā raizes, ir ietilpināms vienā smaidā, kas iezīmēts Dieva mīlestības dēļ.

Optimisms? Vienmēr! Un pat tad, kad šķiet – lietas virzās slikti. Varbūt tieši tas ir īstais brīdis, lai pilnā balsī sāktu dziedāt Gloria, jo tu esi patvēries Viņā un no Viņa vari saņemt tikai labo.

Cerēt nenozīmē sākt saskatīt gaismu, bet gan paļauties, kaut aizvērtām acīm, uz to, ka Kungam gaisma pieder pilnībā un ka Viņš dzīvo šajā gaismā. Gaisma ir Viņš pats.

Katra kristieša pienākums ir nest mieru un laimi dažādajās šīs pasaules vidēs, tas ir stipruma un prieka krusta karš, kas aizkustina pat noskumušas un samaitātas sirdis un paceļ tās līdz Viņam.

Ja tu jau saknē nogriezīsi katru skaudības aizsākumu un no sirds priecāsies par citu panākumiem, tavs prieks nezudīs.