Kāds ticības cilvēks man rakstīja: „Kad vajadzības spiests cilvēks ir viens pats, tad var pilnībā izjust brāļu palīdzību. Kad apdomāju, ka tagad man viss ir jāpanes „vienam“, bieži vien domāju, ka es nespētu saglabāt to optimismu, kas mani piepilda, ja nebūtu šī „kopība, ko veidojam no attāluma,“ – svētīgā Svēto Sadraudzība!“