Pār tevi savilkušies negribēšanas un bezcerības mākoņi. Nolijušas skumju lietusgāzes, un ir skaidra sajūta, ka esi sasaistīts. Un kā pēdējais piliens tevi uzrauga mazdūšība, kas rodas no vairāk vai mazāk objektīvas realitātes: tu cīnies jau tik daudzus gadus… Un joprojām esi tik tālu aizmugurē. Tas viss ir nepieciešams, un Dievs ar to rēķinās. Lai sasniegtu „gaudium cum pace“ – patieso mieru un prieku –, mums sava pārliecība par to, ka esam Dieva bērni, – pārliecība, kas mūs pilda ar optimismu, – ir jāpapildina ar sava vājuma atzīšanu.