Numuru saraksts

Cik gan brīnišķīgi tas būs, kad mūsu Tēvs mums sacīs: „Tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā!“ (Mt 25, 21) Piepildieties ar cerību! Cerība ir lielākais brīnums, kas dāvāts kontemplatīvai dvēselei! Mēs dzīvojam no ticības, cerības un mīlestības, un cerība ir tā, kas mūs dara stiprus. Vai atceraties svētā Jāņa vārdus? „Es rakstu jums, jaunieši, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno uzvarējāt.“ (1 Jņ 2, 14) Dievs mūs skubina vienmēr cerēt, lai Baznīca un cilvēce nekad nezaudētu savu jaunību. Jūsu spēkos ir itin visu cilvēcisko pārvērst dievišķajā gluži tāpat kā karalis Midas itin visu, kam pieskāras, pārvērta zeltā.

Nekad neaizmirstiet, ka pēc nāves jūs sagaidīs Mīlestība. Un Dieva mīlestībā jūs atradīsiet arī visas savas īstās šīszemes mīlestības. Kungs ir paredzējis mums pavadīt šo īso laiku virs zemes strādājot un darot labu, kā to darīja Viņa Pirmdzimtais. (sal. Apd 10, 38) Bet tikmēr mums jābūt modriem, lai varētu saklausīt to aicinājumu, ko svētais Ignācijs no Antiohijas sāka nojaust savā dvēselē tad, kad tuvojās viņa moceklības stunda: „Nāc pie Tēva!“ (Sv. Ingnācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7 (PG 5,694)) Nāc pie sava Tēva, kas tevi nepacietīgi gaida.

Lūgsim Jaunavai Marijai, Spes nostra — mūsu Cerībai, lai viņa mūsos iededz karstu un svētu vēlēšanos visiem kopā dzīvot Tēva namā. Itin nekas vairs nespēs mūs satraukt, ja nolemsim noenkurot savas sirds ilgas mūsu patiesajā Tēvzemē. Tad Kungs vadīs mūs ar savu žēlastību, dos labu vēju, kas nesīs mūsu laivu uz brīnišķīgajiem Debesu valstības krastiem.

Mūsu Māte

Bērni, īpaši, kad tie vēl ir mazi, mēdz no vecākiem daudz ko pieprasīt, turpretī par paklausību un saviem bērnu pienākumiem vecāku priekšā reti kad atceras. Kā bērniem mums ir tendence būt ļoti savtīgiem, bet mūsu mammām — kā jau iepriekš runājām — pret to nav nekādu nopietnu iebildumu, jo viņu sirdīs ir pietiekami daudz mīlestības, turklāt viņas mīl ar vislielāko, un īstāko mīlestību — to, kas sevi dāvā, pretī neko negaidot.

Tā tas ir arī ar Vissvētāko Jaunavu Mariju. Tomēr šodien — viņas Dieva Mātes svētkos — mums būtu sev jāpavaicā: Kā mēs godinām savu svēto Māti? Vai mūsu sirdij nav jāsaraujas sāpēs un nožēlā par to, ka neesam bijuši pret viņu pietiekami uzmanīgi un neesam veltījuši mūsu labajai Mātei to godu un slavu, kas viņai pienākas?

Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu ikdienas pieredzes — pie mūsu attiecībām ar māti laicīgajā dzīvē. Ko gan mātes visvairāk vēlas sagaidīt no saviem bērniem, kas ir viņu pašu miesa un asinis? Viņu karstākā vēlēšanās ir — lai tie atrastos viņu tuvumā. Kad bērni pieaug un tas vairs nav iespējams, viņas nepacietīgi gaida ziņas no viņiem; viņām rūp itin viss, kas ar tiem notiek — sākot ar nebūtiskākajām lietām, piemēram, visniecīgāko slimību, ar ko tie sasirguši, beidzot ar vissvarīgākajiem notikumiem.