Numuru saraksts

Kristietim laulība nav vienkārša sabiedriska institūcija un vēl jo mazāk kāds līdzeklis pret cilvēciskām vājībām; tas ir patiess pārdabisks aicinājums. Liels noslēpums Kristū un Baznīcā, saka svētais Pāvils (sal. Ef 5,32), un tajā pat laikā nesaraujams līgums, ko uz visiem laikiem noslēdz vīrietis un sieviete, jo, vai mēs to vēlamies vai ne, Jēzus Kristus iedibinātā laulība ir nešķirama. Tā ir sakrāla zīme, kas svētdara, Jēzus darbība, kas pārņem to dvēseles, kas precas, un aicina sekot Viņam, pārveidojot visu viņu laulības dzīvi dievišķā gājumā virs zemes.

Laulātie draugi ir aicināti svētdarīt savu laulību un šajā savienībā svētdarīt sevi; tādēļ viņi pieļautu smagu kļūdu, ja savu garīgumu veidotu ārpus ģimenes vai tai pagriežot muguru. Ģimenes dzīve, laulāto attiecības, rūpes par bērniem un viņu audzināšana, pūles uzturēt, nodrošināt un uzlabot savas ģimenes finansiālo situāciju, attiecības ar citiem cilvēkiem, kuri veido sabiedrības kopienu, – tas viss atbilst parastiem cilvēciskiem apstākļiem, kam kristīgiem laulātajiem jādod pārdabisks raksturs.

Ticībai un cerībai jāizpaužas mierā, ar ko tiek aplūkotas mazas vai lielas problēmas, kas gadās visās ģimenēs, un dedzībā, kas ļauj neatlaidīgi turpināt pildīt savus paša pienākumus. Šādi mīlestība visu pārņems un palīdzēs dalīt priekus un iespējamās bēdas, kas varētu piemeklēt; tā palīdzēs smaidīt un aizmirst savas paša rūpes, lai pievērstu uzmanību citiem; tā palīdzēs ieklausīties savā dzīvesbiedrā vai savos bērnos, šādi viņiem apliecinot, ka viņus patiesi mīl un saprot; tā palīdzēs neņemt vērā mazas nenozīmīgas nesaskaņas, no kurām egoisms kā no mušas spētu izpūst ziloni; visbeidzot tā palīdzēs ielikt daudz mīlestības mazos pakalpojumos, no kā sastāv ikdienas kopdzīve.

No dienas dienā svētdarīt savu ģimeni, ar mīlestību radīt patiesu ģimenisku noskaņu – lūk, par ko ir runa. Lai svētdarītu katru dienu, vajag izmantot daudzus kristīgos tikumus; pirmajā vietā – teologālos tikumus un pēc tam visus pārējos: apdomību, godīgumu, vaļsirdību, pazemību, strādīgumu, prieku… Bet mēs nevaram runāt par laulību un ģimenes dzīvi, vispirms skaidri nerunājot par mīlestību starp laulātajiem.

Cilvēciskās mīlestības svētums

Tīra un neaptraipīta laulāto mīlestība ir svēta realitāte, ko es kā priesteris svētu ar abām rokām. Kristīgā tradīcija Jēzus Kristus klātbūtni Kānas kāzās bieži ir uzlūkojusi kā apstiprinājumu laulības dievišķajai vērtībai: Mūsu Kungs ir gājis uz kāzām – saka Kirils no Aleksandrijas –, lai svētdarītu cilvēka ieņemšanas brīdi (Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioannem commentarius, 2,1 (PG 73, 223)).

Laulība ir sakraments, kas sievieti un vīrieti padara par vienu miesu; kā to spēcīgi uzsver teoloģija – paši laulājamo ķermeņi veido tās matēriju. Kungs svētdara un svētī vīra mīlestību pret savu sievu un sievas pret savu vīru: Viņš ir lēmis ne tikai viņu dvēseļu, bet arī viņu miesas saplūšanu vienā. Neviens kristietis, vai viņš būtu aicināts uz laulības dzīvi vai ne, to nedrīkst novērtēt par zemu.

Radītājs mums ir devis saprātu: tas ir kā dievišķā saprāta dzirksts, kas mums ļauj ar citu Dieva dāvanu – mūsu brīvo gribu − pazīt un mīlēt. Un Viņš mūsu miesai ir devis iespēju dzemdināt, kas ir kā līdzdalība Viņa varai radīt. Dievs vēlējās izmantot laulāto mīlestību, lai pasaulē laistu jaunas radības un kuplinātu Viņa Baznīcas miesu. Seksualitāte nav kaunpilna realitāte, bet dievišķa dāvana, kas godīgi pakārtota dzīvībai, mīlestībai, auglībai.

Lūk, kādā perspektīvā iekļaujas kristīgā mācība par seksualitāti. Mūsu ticība nav neziņā par to, kas šeit virs zemes ir skaists, augstsirdīgs un patiesi cilvēcīgs. Tā mums māca, ka mūsu dzīvei nav jāvadās no egoistiska baudas meklējuma, jo vienīgi atteikšanās un upuris ved uz patiesu mīlestību. Dievs mūs ir iemīlējis; Viņš mūs aicina mīlēt Viņu un mīlēt citus ar patiesību un īstumu, ar kādu Viņš mūs mīl. Svētais Matejs savā Evaņģēlijā uzrakstījis frāzi, kas šķiet paradoksāla: Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to (Mt 10,39).

Paši sev pieķērušies cilvēki, kas darbojas vispirms savam pašu apmierinājumam, riskē ar savu mūžīgo pestīšanu un jau tagad neizvairāmi ir bēdīgi un nelaimīgi. Tikai tas, kurš aizmirst pats sevi un atdod sevi Dievam un citiem – arī laulībā –, var būt laimīgs virs zemes ar laimi, kas sagatavošanās un priekšnojauta debesu laimei.

Visu mūsu ceļu virs zemes sāpes ir mīlestības pārbaudes akmens. Laulībā, tēlaini sakot, mēs varētu teikt, ka lietām ir divas puses. No vienas puses, ir laime, zinot, ka esi mīlēts, prieks veidot un uzturēt ģimeni, laulāto mīlestība, mierinājums, redzot augam savus bērnus. No otras, − ir sāpes, nepatikšanas, laika ritējums, kas izsmeļ miesas spēkus un draud padarīt raksturus īdzīgus, ārēji vienmēr līdzīgo dienu šķietamā monotonija.

Tam, kurš domātu, ka, atduroties pret šīm grūtībām, mīlestība un laime izbeidzas, būtu nabadzīga izpratne par laulību un cilvēcisko mīlestību. Tieši tad, kad izjūtas, kas pārņēma radības, atklāj savu patieso dabu, sevis atdošana un maigums iesakņojas un atklājās kā patiesa un dziļa pieķeršanās, stiprāka par nāvi (sal. Dz 8,6).

Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.

Nest citiem Kristus Mīlestību

Bet ievērojiet, ka Dievs mums nesaka: jūsu sirds vietā es jums došu tīra gara gribu. Nē, Viņš mums dod sirdi, un šī sirds, tāpat kā Kristus Sirds, ir no miesas. Man nav viena sirds, lai mīlētu Dievu, un cita, lai mīlētu cilvēkus šajā pasaulē. Ar to pašu sirdi, kas man liek mīlēt manus vecākus un kas man liek mīlēt manus draugus, es mīlu Kristu, Tēvu, Svēto Garu un Jaunavu Mariju. Es nekad nebeigšu atkārtot: mums jābūt ļoti cilvēciskiem; ja ne, mēs nevarēsim arī būt dievišķi. Cilvēciska mīlestība, šejienes, šīszemes mīlestība, ja vien tā ir neviltota, mums palīdz izjust dievišķo mīlestību. Tādējādi mēs nojaušam mīlestību, kas mums liks priecāties Dievā, un to, kas mūs vienos tur augšā, debesīs, kad Kungs būs viss visā (1 Kor 15,28). Ja mēs sākam saprast, kas ir dievišķā mīlestība, mēs vienmēr, visos apstākļos, būsim spējīgi uz lielāku līdzjūtību, augstsirdību, sevis atdošanu.

Mums ir jādod tas, ko esam saņēmuši, jāmāca citiem tas, ko esam iemācījušies; mums bez lepnuma, ar vienkāršību viņi jāieved šajā Kristus mīlestības pazīšanā. Katrs no jums, īstenojot savu darbu, strādājot sabiedrībā savā profesijā, jūs variet un jums pilnībā jāpārveido jūsu nodarbošanās iespējā kalpot. Šis rūpīgi paveiktais darbs, kas attīstās, liekot citiem attīstīties, kas ņem vērā kultūras un zinātnes atklājumus, pilda svarīgu funkciju visas cilvēces labumam, ja vien mūs iedvesmo augstsirdība un nevis egoisms, kopīgais labums un nevis personiskais ieguvums, proti, ja vien tas ir kristīgas eksistences pārņemts.

Šajā darbā cilvēcisko attiecību attīstības gaitā jums jāliecina par Kristus mīlestību un šīs mīlestības konkrētiem augļiem – draudzību, sapratni, cilvēcisku siltumu, mieru. Tāpat kā Kristus pa visiem Palestīnas ceļiem ir gājis darot labu (Apd 10,38), arī jums dāsni jāsēj miera sēkla uz visiem šiem cilvēku ceļiem – ģimenē, sabiedrībā, ikdienas darba attiecībās, kultūrā, vaļaspriekos. Tas būs labākais pierādījums, ka jūsu sirdis ir sasniegusi Debesu Valstība: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus (1 Jņ 3,14).”, raksta apustulis svētais Jānis.

Bet neviens nedzīvo no šīs mīlestības, ja neizglītojas Kristus Sirds skolā. Tikai raugoties uz Kristus Sirdi, kontemplējot to, mēs varam atbrīvot savējo no naida un vienaldzības: tikai tā mēs pratīsim reaģēt kristīgi attiecībā pret citu ciešanām un sāpēm.

Atcerieties ainu, ko mums apraksta svētais Lūkass, kad Jēzus tuvojās Naimas pilsētai (sal. Lk 7,11-17). Jēzus redzēja to cilvēku, ko Viņš nejauši bija saticis, skumjas. Viņš varēja paiet garām, vai arī pagaidīt kādu aicinājumu, kādu lūgumu. Tomēr Viņš nedodas prom, nedz arī paliek gaidot. Atraitnes, kura pazaudējusi vienīgo sev palikušo dārgo būtni – savu dēlu – skumju aizkustināts, Viņš uzņemas iniciatīvu.

Evaņģēlists paskaidro, ka Jēzus bija līdzjūtības pārņemts: varbūt arī bija ārēji aizkustināts, kā Lācara nāves gadījumā. Jēzus nebija, Jēzus nav nejūtīgs pret sāpēm, kas dzimst no mīlestības, tāpat kā Viņam nepatīk šķirt bērnus no vecākiem: Viņš pārvar nāvi, lai dotu dzīvību, lai tie, kas savstarpēji mīl viens otru, paliktu tuvu viens otram. Bet tajā pat laikā Viņš pieprasa pārākumu, kas pienākas dievišķajai Mīlestībai un kam jāiezīmē ikvienu patiesi kristīgu eksistenci.

Kristus zina, ka viņam apkārt ir daudz ļaužu, kas brīnuma saviļņoti, notikušo izpaudīs visā novadā. Bet Kungs nerīkojas aiz ārišķīguma, lai atstātu iespaidu - Viņš vienkārši jūtas sievietes ciešanu aizkustināts un nevar nesniegt viņai mierinājumu. Un patiešām, Viņš tai tuvojas sakot: neraudi (Lk 7,13). Tas nozīmē: es nevēlos redzēt tevi raudam, jo es esmu nācis uz šīs zemes, lai nestu prieku un mieru. Pēc tam seko brīnums, šī Kristus-Dieva varas izpausme. Bet jau krietni iepriekš Viņa dvēsele bija izjutusi šo saviļņojumu, ārējo Kristus-Cilvēka Sirds maiguma izpausmi.