Numuru saraksts

Meklēt Dieva klātbūtni

Iekšējā dzīve. Svētums mūsu ikdienas pienākumos, svētums mazajās lietās, ko veicam, svētums mūsu profesionālajā darbā, mūsu ikdienas rūpēs…; svētums, lai mēs spētu svētdarīt citus. Reiz kādam manam paziņam (tā arī nekad neizdevās viņu tuvāk iepazīt) bija sapnis, kurā viņš redzēja sevi lidojam ļoti lielā augstumā, taču ne iekšā lidmašīnas salonā, bet gan ārpusē — uz spārna. Nelaimīgais! Kā viņš cieta un baiļojās! Šķiet it kā Mūsu Kungs caur šo sapni viņam liktu saprast, ka ar tādu pašu nemieru un briesmām saskaras apustuliskās dvēseles, kuras vēlas lidot augšup pie Dieva, bet kurām trūkst iekšējās dzīves, vai arī tās pret to izturas nevērīgi. Viņas cieš, ir nemiera un šaubu pilnas, un tām pastāvīgi draud kritiens bezdibenī.

Es tiešām domāju, ka pastāv nopietni draudi nomaldīties no ceļa tiem, kas aizgūtnēm „metas iekšā darbos“ — tukšā aktīvismā —, bet atstāj novārtā lūgšanu, pašaizliedzību un citus garīgos līdzekļus, bez kuriem ir neiespējami sasniegt patiesu dievbijību. Bieža sakramentu pieņemšana, meditācija, sirdsapziņas izmeklēšana, garīgā lasīšana un pastāvīga vēršanās pēc palīdzības pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un Sargeņģeļiem — tie ir ne ar ko neaizstājami līdzekļi un spēj darīt brīnišķīgu kristieša ikdienas dzīvi, jo no to apslēptajām dzīlēm izplūst Dieva saldme un laime — gluži kā medus no kārēm.

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Svētie eņģeļi

Es lūdzu mūsu Kungu, lai — kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes — , mēs nekad nenošķirtos no mūsu Dievišķā Ceļabiedra. Lai tā notiktu, stiprināsim savu draudzību ar Svētajiem sargeņģeļiem. Mums visiem nepieciešama palīdzība: gan no Debesīm, gan — zemes. Lūdzieties, mīliet un visu uzticiet Svētajiem eņģeļiem! Draudzība ir ļoti cilvēciska, tomēr vienlaikus arī dievišķa lieta — tāpat kā visa mūsu dzīve, kas ir gan cilvēciska, gan dievišķa. Vai atceraties, ko teica Kungs? Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet es jūs saucu par draugiem. (sal. Jņ 15, 15) Viņš mums māca uzticēties un veidot patiesu draudzību gan ar šiem Dieva draugiem, kuri jau mīt Debesīs, gan arī ar cilvēkiem, kuri kopā ar mums dzīvo šajā pasaulē — arī tad, ja viņi izskatās esam tālu no Kunga —, lai vestu tos uz pareizā ceļa.

Es vēlētos beigt ar šiem vārdiem no svētā Pāvila vēstules kolosiešiem: „Mēs (...) nebeidzam, Dievu piesaukdami, par jums lūgt, lai jūs tiktu piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā garīgajā gudrībā un saprašanā.“ (Kol 1, 9) Šādu gudrību mums sniedz lūgšana, kontemplācija un Svētā Gara Dzīvinātāja izliešanās mūsu dvēselē.

„Lai jūsu dzīve būtu Dieva cienīga un Viņam visumā patīkama, jo jūs nesīsiet augļus visos labos darbos un pieaugsiet Dieva apziņā. Lai jūs, saskaņoti ar Viņa godības varenību, visā spēkā stiprināti, visā pacietībā un lēnprātībā priecīgi pateiktos Dievam Tēvam, kas mūs darījis cienīgus būt par līdzdalībniekiem svēto mantojuma gaismā. Viņš izglāba mūs no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstībā.“ (Kol 1, 10-13)