Meklēt Dieva klātbūtni

Iekšējā dzīve. Svētums mūsu ikdienas pienākumos, svētums mazajās lietās, ko veicam, svētums mūsu profesionālajā darbā, mūsu ikdienas rūpēs…; svētums, lai mēs spētu svētdarīt citus. Reiz kādam manam paziņam (tā arī nekad neizdevās viņu tuvāk iepazīt) bija sapnis, kurā viņš redzēja sevi lidojam ļoti lielā augstumā, taču ne iekšā lidmašīnas salonā, bet gan ārpusē — uz spārna. Nelaimīgais! Kā viņš cieta un baiļojās! Šķiet it kā Mūsu Kungs caur šo sapni viņam liktu saprast, ka ar tādu pašu nemieru un briesmām saskaras apustuliskās dvēseles, kuras vēlas lidot augšup pie Dieva, bet kurām trūkst iekšējās dzīves, vai arī tās pret to izturas nevērīgi. Viņas cieš, ir nemiera un šaubu pilnas, un tām pastāvīgi draud kritiens bezdibenī.

Es tiešām domāju, ka pastāv nopietni draudi nomaldīties no ceļa tiem, kas aizgūtnēm „metas iekšā darbos“ — tukšā aktīvismā —, bet atstāj novārtā lūgšanu, pašaizliedzību un citus garīgos līdzekļus, bez kuriem ir neiespējami sasniegt patiesu dievbijību. Bieža sakramentu pieņemšana, meditācija, sirdsapziņas izmeklēšana, garīgā lasīšana un pastāvīga vēršanās pēc palīdzības pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un Sargeņģeļiem — tie ir ne ar ko neaizstājami līdzekļi un spēj darīt brīnišķīgu kristieša ikdienas dzīvi, jo no to apslēptajām dzīlēm izplūst Dieva saldme un laime — gluži kā medus no kārēm.