Iekšējā dzīve — tas ir pienākums, ko mums uzliek tas aicinājums, ko Mācītājs ir ielicis ikviena dvēselē. Mums ir jākļūst svētiem, kā saka manā dzimtajā pusē — „līdz pat matu galiņiem“; mums jākļūst par īstiem, patiesiem kristiešiem — tādiem, kurus varētu kanonizēt. Ja nē, tad kā vienīgā un patiesā Mācītāja mācekļi mēs būsim cietuši neveiksmi. Un neaizmirsīsim, ka tad, kad Dievs mūs izvēlas un dāvā savu žēlastību cīnīties par svētumu ikdienas pasaulē, Viņš mums uzliek par pienākumu arī apustulātu. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka, pat raugoties uz lietām cilvēciski, rūpes par dvēselēm dabiski izriet no fakta, ka Dievs mūs ir izraudzījies. Kā uzsver viens no Baznīcas tēviem: „Kad jūs atklājat, ka kaut kas jums nāk par labu, jūs vēlaties arī citiem par to pastāstīt. Tādā pašā veidā jums vajadzētu vēlēties, lai arī citi iet kopā ar jums šajos Kunga ceļos. Ja jūs dodaties uz forumu vai termām un satiekat kādu, kuram ir brīvs laiks, jūs aicināt viņu sev pievienoties. Šo pasaulīgo paražu attieciniet arī uz garīgo sfēru un, kad iesiet pie Dieva, nedariet to vieni.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 6, 6 (PL 76, 1098))

Ja nevēlamies zaudēt laiku bezjēdzīgās nodarbēs vai atrunājoties ar apkārt esošajām ikdienišķajām grūtībām — jo grūtības ir pastāvējušas jau kopš kristietības pašiem pirmsākumiem —, mums jāatceras, ka Jēzus mūsu panākumus tuvinot līdzcilvēkus Dievam vistiešākā veidā saista ar mūsu iekšējās dzīves kvalitāti. Par priekšnoteikumu mūsu apustulisko centienu auglīgumam Kristus ir licis mūsu svētumu — vai drīzāk, centienus būt uzticīgiem, jo, kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes, svēti nebūsim nekad. Var likties neticami, bet gan Dievs, gan līdzcilvēki gaida no mums nesatricināmu uzticību — bez jebkādām atlaidēm vai kompromisiem, nevis apšaubāmu vai daļēju, bet gan pilnīgu; ar mīlestību pieņemtu un līdz galam izdzīvotu kristīgo aicinājumu.