Mūsu iekšējā dzīvē un ārējā uzvedībā, mūsu attiecībās ar citiem un darbā ikvienam no mums jācenšas palikt nemitīgā Dieva klātbūtnē, sarunājoties ar Viņu, esot nepārtrauktā dialogā, kas tomēr neizpaužas ārēji. Pareizāk sakot, dialogā, kas parasti neizskan vārdu troksnī, bet kam sevi jāatklāj apņēmībā un mīlestības pilnās rūpēs, ko ieliekam ikvienā uzdevumā — gan lielā, gan mazā —, ko veicam. Bez šīs neatlaidības mums būs grūti savu rīcību saskaņot ar Dieva bērnu stāvokli, jo mēs būsim velti izšķieduši tās bagātības, kuras mūsu Kungs savā labestībā ir ielicis mūsos, lai, tās pielietojot, mēs varētu sasniegt „vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru“. (Ef 4, 13)

Spānijas pilsoņu kara laikā es daudz ceļoju, lai sniegtu garīgo aprūpi jaunekļiem, kas atradās frontē. Netālu no Teruelas kādā tranšejā dzirdēju sarunu, kas man dziļi iespiedusies atmiņā. Kāds jauns kareivis teica par kādu savu biedru, acīmredzot, diezgan neizlēmīgu un vāja rakstura cilvēku: tas cilvēks nav viengabalaina personība. Es būtu ļoti apbēdināts, ja to pamatoti varētu teikt par kādu no mums: ka mēs esam nekonsekventi - cilvēki, kuri apgalvo, ka vēlas būt īsteni kristieši, svētie, bet vienlaicīgi nicina līdzekļus, kas palīdz par tādiem kļūt, jo, pildot savus pienākumus, aizmirst pastāvīgi parādīt Dievam savu bērna mīlestību un pieķeršanos. Ja mūsu izturēšanos varētu raksturot šādi, tad ne jūs, nedz arī es nevarētu saukties par viengabalainiem kristiešiem.