Sīkās lietas un garīgā bērnība

Domājot par tiem no jums, kuri, neraugoties uz gadu pieredzi, vēl aizvien nododas tukšai un bērnišķīgai sapņošanai līdzīgi kā Tartarins no Taraskonas, iztēlojoties, ka medī lauvas savas mājas gaiteņos, kur labākajā gadījumā ir vienīgi žurkas un nekas vairāk, es vēlos jums atgādināt, cik lieliski ir kopā ar Dievu uzticīgi izpildīt savus parastos ikdienas pienākumus caur cīņām, kozina vienīgi Dievs un katrs no mums un kas iepriecina mūsu Kungu.

Varat būt droši, ka visticamāk jūsu dzīvē diez vai radīsies daudz iespēju paveikt elpu aizraujošus varoņdarbus, turpretim netrūks situāciju, kurās apliecināt savu mīlestību uz Kristu mazās un ikdienišķās lietās. „Arī vismazākajā“, raksta svētais Hieronīms, „atklājas tas pats gara diženums. Mēs apbrīnojam Kungu ne tikai kā debess un zemes, mēness un okeāna, ziloņu, kamieļu, zirgu, vēršu, leopardu, lāču un lauvu Radītāju, bet arī kā sīko radību: skudru, odu, mušu, tārpu un tamlīdzīgu dzīvnieku Radītāju; šo radību izskatu mēs zinām labāk nekā to nosaukumus un tajos visos (gan lielos, gan arī mazos) mēs apbrīnojam tā paša Radītāja meistarību. Līdzīgi arī cilvēks, kurš veltījies Dievam, ir vienlīdz dedzīgs gan mazās, gan arī lielās lietās.“ (Sv. Hieronīms, Epistolae, 60, 12 (PL 22, 596))