Vēl viens notikums, ko nekad neesmu aizmirsis, lai gan ir jau pagājis ilgs laiks: reiz es gāju uz Valensijas katedrāli, lai tur palūgtos, un apstājos pie godināmā Jāņa Ridauras kriptas. Man toreiz stāstīja, ka vienmēr, kad šim priesterim, kurš jau bija stipri gados, jautāja par viņa vecumu, viņš ar dziļu pārliecību atbildēja savā Valensijas dialektā, „Pavisam nedaudz! Tikai daži! Vienīgi tie, kurus esmu pavadījis, kalpojot Dievam.“ Daudziem no jums, kas esat šeit sapulcējušies, pietiktu ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu gadus, kas pagājuši kopš nolēmāt cieši līdzās sekot mūsu Kungam, kalpojot Viņam pasaules vidū, jūsu pašu vidē un ar jūsu profesiju vai nodarbošanos. Taču tas nav tik būtiski. Patiesi svarīgi ir, lai mūsu dvēselēs būtu ierakstīta neizdzēšama un kvēla pārliecība, ka Kristus aicinājums uz svētumu, kas adresēts visiem cilvēkiem bez izņēmuma, prasa no ikviena pastāvīgi pilnveidot savu iekšējo dzīvi un diendienā praktizēt un izkopt kristīgos tikumus. Un ne tikai vienalga kādā veidā, nedz arī labāk nekā parasti tas tiek darīts. Pat ne izcilā veidā. Nē! Mums par to jācīnās varonīgi; šī vārda vistiešākajā un stingrākajā nozīmē.