Numuru saraksts

Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Tikko jau teicu, ka jūs varat sasniegt ievērojamus panākumus sabiedrībā, sabiedriskajā dzīvē, savā karjerā, bet, ja pametīsiet novārtā savu garīgo dzīvi un attālināsieties no mūsu Kunga, jūs piedzīvosiet pilnīgu sakāvi. Dieva priekšā — un būtībā tas ir vienīgais, kam ir nozīme —, uzvaru piedzīvo vienīgi tie, kuri cīnās, lai rīkotos kā patiesi kristieši. Vidusceļa nav. Tas ir iemesls, kādēļ jūs redzat tik daudzus, kuriem, no cilvēciskā skatupunkta raugoties, vajadzētu būt ļoti laimīgiem, taču viņi velk nemiera un sarūgtinājumu pilnu eksistenci. Šķiet it kā viņi kūsātu no prieka, taču pietiek tikai nedaudz ieskrambāt viņu dvēseles čaulu, un tur atklājas sūrums, kas ir vēl rūgtāks par žulti. Ne ar vienu no mums tas nenotiks, ja vien patiesi centīsimies no dienas dienā izpildīt Dieva gribu, godināt un slavēt Viņu, liecināt par Viņa valstību visiem cilvēkiem.

Laicīgās un kristīgās dzīves saskaņa

Mani ļoti apbēdina, kad redzu katoli — Dieva bērnu, kurš caur Kristību ir aicināts kļūt par otru Kristu — nomierinām savu sirdsapziņu ar tīri formālu dievbijību, ar reliģiozitāti, kas liek viņam lūgties laiku pa laikam un vienīgi tad, ja viņš uzskata, ka tas ir tā vērts! Viņš iet uz Misi obligāti svinamajās dienās — lai gan arī ne vienmēr —, bet par sava vēdera labsajūtu, turpretim, viņš rūpējas gluži vai pedantiski, neizlaižot nevienu maltīti. Viņš ir gatavs iziet uz kompromisiem ticības jautājumos, iemainīt savu ticību pret lēcu virumu, ja vien viņam nav jāatsakās no sava stāvokļa. Un tad viņš nekaunīgi un nekrietni cenšas nostiprināt savu sabiedrisko statusu, izmantojot to, ka saucas par kristieti. Nē! Neapmierināsimies tikai ar nosaukumu vien! Es vēlos, lai jūs būtu pilnīgi, viengabalaini kristieši; taču, lai kļūtu par tādiem, jums ir jābūt nelokāmiem piemērotas garīgās barības meklējumos.

Jūsu personīgā pieredze rāda, un arī mani, kad esmu jūs brīdinājis par bailēm no neizdošanās, bieži esat dzirdējuši sakām, ka mūsu iekšējā dzīve katru dienu arvien jāatsāk no jauna. Un jūs apzināties savās sirdīs — tāpat kā es savējā —, ka cīņa nekad nebeidzas. Sirdsapziņas izmeklēšanas laikā jūs noteikti būsiet ievērojuši — man arī tā gadās — (lūdzu, atvainojiet šo atsaukšanos uz manu personu, bet šeit, runājot ar jums, arī es kopā ar Kungu pārdomāju savas dvēseles vajadzības), ka atkal un atkal piedzīvojat sīkas neveiksmes, kas, iespējams, dažreiz var likties milzīgas, jo skaidri atklāj, ka jums vēl pietrūkst mīlestības, pašatdeves, uzupurēšanās gara un garīgā jūtīguma. Stipriniet sevī vēlmi laboties ar patiesu nožēlas aktu, bet tikai, lūdzu, nezaudējiet dvēseles mieru.

Cilvēciskie tikumi

Gan izteikti laicīgas ievirzes domāšanā, gan tajā domāšanas veidā, ko mēs varētu nodēvēt par piētismu, valda uzskats, ka kristietis nevar būt pilnībā viscaur patiesi cilvēcisks. Pirmā domāšanas virziena pārstāvjiem šķiet, ka Evaņģēlija prasības tiecas nomākt mūsu cilvēciskās īpašības; otrā virziena piekritēji, savukārt, sliecas domāt, ka mūsu cilvēciskā samaitātā daba pēc būtības ir šķērslis, jo tā apdraud ticības skaidrību. Rezultāts šeit jebkurā gadījumā ir viens un tas pats: nespēja pilnībā izprast Kristus Iemiesošanās noslēpuma dziļumu, nespēja saskatīt to, ka „Vārds kļuva miesa,“ kļuva cilvēks, „un dzīvoja starp mums.“ (Jņ 1, 14)

Mana pieredze — kā cilvēkam, kristietim un priesterim —māca man tieši pretējo. Nav tādas cilvēka sirds — vienalga, cik dziļi tā arī nebūtu iegrimusi grēkā, - kas sevī kā gruzdošas ogles starp pelniem nenestu arī kādu cēlsirdības dzirksteli. Un kad vien esmu klauvējis pie cilvēku sirds durvīm, personīgi uzrunājot viņus ar Kristus vārdiem, šīs sirdis man vienmēr ir atbildējušas.

Mūsu pasaulē ir daudz cilvēku, kas izturas pret Dievu nevērīgi. Iespējams, ka viņiem nav bijusi iespēja ieklausīties Viņa vārdos vai arī viņi tos ir aizmirsuši. Neraugoties uz to, šie cilvēki rīkojas godīgi, viņi ir uzticami, iejūtīgi un patiesi. Un es uzdrīkstos teikt, ka ikviens, kuram piemīt šādas īpašības, ir gatavs būt dāsns attiecībās ar Dievu, jo cilvēciskie tikumi veido pamatu dievišķajiem tikumiem.

Tiesa gan, ka ar šīm personīgajām īpašībām vien vēl nepietiek, jo neviens netiek izpestīts bez Kristus žēlastības. Tomēr, ja cilvēks sevī saglabās un audzēs tikumu sēklas, Dievs nolīdzinās viņa ceļu, un šis cilvēks spēs kļūt svēts, jo būs mācējis dzīvot godīgu dzīvi.

Varbūt jūs būsiet ievērojuši arī citus, gluži pretējus gadījumus: ir tik daudz cilvēku, kuri sakās esam kristieši, jo ir tikuši kristīti un pieņem arī citus sakramentus, bet ar savu uzvedību atklāj, ka ir neuzticīgi, melīgi, nepatiesi un augstprātīgi… Viņu kritieni no pašu uzbūvētā pjedestāla ir strauji un negaidīti. Viņi līdzinās signālraķetēm, kas uz mirkli izgaismo debesis un tad pēkšņi bez pēdām pazūd nebūtībā.

Ja vien esam gatavi uzņemties to atbildību, ko uzliek mūsu Dieva bērnu stāvoklis, mēs sapratīsim, ka Dievs vēlas, lai esam ļoti cilvēciski: lai mūsu galvas iesniedzas debesīs, bet kājas stingri stāv uz zemes. Maksa par kristīgu dzīvi nenozīmē pārstāt būt cilvēkiem nedz arī atteikties no centieniem iegūt tikumus, kas piemīt mūsu līdzcilvēkiem, kuri varbūt nemaz nepazīst Kristu. Maksa, ar ko atpirkts ikviens kristietis, ir mūsu Kunga atpestījošās Asinis; un es uzsveru, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gan ļoti cilvēciski, gan ļoti dievišķi, katru dienu cīnoties, lai būtu līdzīgi Viņam, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Patiesums un taisnīgums

Cilvēcisko tikumu praktizēšana prasa no mums pastāvīgu piepūli, jo nav viegli saglabāt godprātību, saskaroties ar situācijām, kas var likt riskēt ar mūsu labklājību un drošības sajūtu. Pievērsiet uzmanību, cik šķīsts un neaptraipīts ir patiesuma tikums. Vai tiesa, ka tas vairs nevienam nepiemīt? Vai tiešām kompromisu, lišķēšanas un lietu izskaistināšanas prakse beidzot ir uzvarējusi? Cilvēki baidās no patiesības un, lai attaisnotu savu rīcību, lieto nobružātas frāzes, apgalvojot, ka neviens vairs nerunā patiesību un nedzīvo patiesībā, ka itin visi ir spiesti izlikties un melot.

Par laimi tas tā nav. Ir daudz cilvēku — kristiešu un nekristiešu, — kas ir gatavi upurēt savu godu un labo vārdu patiesības dēļ; tie ir cilvēki, kas neielaižas kompromisos, drudžaini meklējot sev „siltāko vietu zem saules“. Viņi ir tie, kas, mīlot patiesību, prot atzīt un labot savas kļūdas. Turpretim cilvēki, kuri jau no sākta gala melo, savu uzvedību nekad nelabos, jo viņiem patiesība ir vien skaļš vārds, aiz kura noslēpt savu atkāpšanos no jebkādiem principiem.