Numuru saraksts

Nostājoties Dieva priekšā, pajautāsim sev vēlreiz: „Kungs, kādēļ Tu mums esi piešķīris šo varu? Kādēļ Tu esi devis mums šo iespēju Tevi izvēlēties vai noraidīt? Tu gribi, lai mēs to izmantotu pareizi. Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?“ (sal. Apd 9, 6) Viņa atbilde ir konkrēta un pilnīgi skaidra: „Mīli savu Dievu to Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!“ (Mt 22, 37)

Vai redzat? Brīvība savu patieso nozīmi iegūst tad, kad to izmanto, lai kalpotu patiesībai, kas atpestī; kad to izmanto, lai meklētu Dieva bezgalīgo Mīlestību, kas mūs atbrīvo no visām verdzības formām. Ar katru dienu manī pieaug karsta vēlēšanās pavēstīt visai pasaulei par šo kristieša neizmērojamo dārgumu: par Dieva bērnu godības brīvību! (sal. Rom 8, 21) Tādējādi „labā griba“ māca mūs tiekties pēc „labā, kad esam to atšķīruši no ļaunā.“ (Sv. Maksims Apliecinātājs, Capita de Charitate, 2, 32 (PG 90, 995)

Pārdomāsim vēl kādu būtisku jautājumu, kas liek mums paraudzīties uz to lielo atbildību, kas gulstas uz mūsu sirdsapziņas. Neviens nevar izdarīt izvēli mūsu vietā: „Cilvēka augstākā cieņa balstās tajā, ka viņš ir vērsts uz labo pats no sevis, nevis ar citu starpniecību.“ (Sv. Akvīnas Toms, Super Epistolas S. Pauli lectura. Ad. Romanos, cap. II, lect. III, 217 (ed. Marietti, Torino, 1953) Daudzi no mums katolisko ticību esam mantojuši no vecākiem, un, pateicoties Dieva žēlastībai, pārdabiskā dzīve mūsu dvēselēs aizsākās jau tajā brīdī, kad vēl kā jaundzimušie tikām nokristīti. Taču savu apņemšanos mīlēt Dievu vairāk par visu mums ir jāatjauno ik dienas visas dzīves garumā. „Kristietis, patiess kristietis, ir tas, kurš pakļaujas viena vienīgā Dieva Vārda likumam“ (Origēns, Contra Celsum, 8, 36 (PG. 11, 1571), neizvirzot nekādus nosacījumus savai paklausībai; tas, kurš vienmēr ir gatavs pretoties sātana kārdinājumiem ar tādu pašu noteiktību kā Kristus: „Pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo!“ (Mt 4, 1-11)

Kungs nav mūs radījis tāpēc, lai mēs būvētu šeit uz zemes „paliekamu vietu“ (sal. Eb 13, 14), jo „šī pasaule ir tikai ceļš uz citu mājvietu, kurā vairs nebūs ne bēdu, ne raižu.“ (Jorge Manrique, Coplas V) Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc mums, Dieva bērniem, būtu jāatstāj novārtā šīs pasaules lietas. Pats Dievs tās nolicis mūsu priekšā, lai mēs tās svētdarītu un piepildītu ar mūsu svēto ticību, kas vienīgā nes patiesu mieru un prieku cilvēkiem, lai kur arī tie atrastos un ko darītu. Jau kopš 1928. gada es sludinu steidzamo nepieciešamību darīt mūsu sabiedrību kristīgāku. Mums jāienes pārdabiskais dzīves skatījums itin visos mūsu cilvēces slāņos; ikvienam no mums ir jāpūlas darīt savs ikdienas darbs (vai tas būtu intelektuālais vai fiziskais darbs) tā, lai tas kļūtu par dievišķu, pārdabisku darbu. Tādējādi ikviena cilvēciskā nodarbe tiks izgaismota ar jaunu cerību, kas sniegsies pāri laikam un zūdamībai, kas raksturīga visam pasaulīgajam.

No kristības brīža mēs kļūstam par Kristus vārda nesējiem. Mēs nesam sevī Kristus vārdu, kas atveldzē, iedrošina un nomierina ievainotas sirdsapziņas. Bet lai Kungs varētu darboties mūsos un mūsu labā, mums Viņam jāsaka, ka esam gatavi cīnīties ik dienas — arī tad, ja mums šķistu, ka esam vāji un nekam nederīgi, arī tad, ja mūsu personisko grēku un vājuma nasta mums liktos nepanesama. Teiksim Kungam aizvien no jauna, ka paļaujamies uz Viņu un Viņa palīdzību; ja nepieciešams, darīsim to gluži kā Ābrahams — cerot pretī cerībai. (sal. Rom 4, 18) Tas dos mums spēku darīt mūsu darbu ar atjaunotu degsmi un mācīt cilvēkus visu uztvert, nezaudējot mieru, un būt brīviem no naida un neuzticēšanās, no nezināšanas, nesaprašanās, neiecietības un pesimisma, jo — Dievam viss ir iespējams.