Numuru saraksts

Kristieša riskantā drošība

Qui habitat in adiutorio Altissimi, in protectione Dei coeli commorabitur (Ps 90,1 (Mises introits)), dzīvot Dieva aizsardzībā, dzīvot ar Dievu – tāda ir kristieša riskantā drošība. Mums jābūt patiešām pārliecinātiem, ka Dievs mūs dzird, ka Viņš ieklausās mūsos: tad mūsu sirds piepildīsies ar mieru. Tomēr dzīvot ar Dievu, tas neapšaubāmi ir risks, jo Kungs nevēlas dalīties: Viņš vēlas visu. Mazliet vairāk tuvoties Viņam nozīmē būt gatavam no jauna atgriezties, laboties, būt gatavam uzmanīgāk ieklausīties Viņa dotajās iedvesmās, svētajās vēlmēs, kam Viņš liek ieplūst mūsu dvēselēs un tās piepildīt.

Kopš mūsu pirmā apzinātā lēmuma visā pilnībā dzīvot Kristus mācību mēs noteikti esam stipri vien gājuši uz priekšu uzticības ceļā Viņa Vārdam. Un tomēr vai nav taisnība, ka paliek vēl daudz darāmā? Vai nav taisnība, ka mūsos paliek vispirms jau daudz lepnības? Bez jebkādām šaubām mums ir vajadzīga jauna atgriešanās, vēl pilnīgāka uzticība, vēl dziļāka pazemība, lai Kristus mūsos pieaugtu, mūsu egoismam ejot mazumā, jo illum oportet crescere, me autem minui (Jņ 3,30). – Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

Mēs nevaram palikt uz vietas. Mums jāiet uz priekšu, uz mērķi, ko mums norādījis svētais Pāvils: ja es dzīvoju, tad vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20). Šī līdzināšanās Kristum – un tai vajadzīgs svētums – ir augsta un cildena tiekšanās. Bet, ja mēs vēlamies būt saskaņā ar dievišķo dzīvi, kam Dievs licis dzimt mūsu dvēselē ar kristību, tad cita ceļa nav. Doties uz priekšu nozīmē pieaugt svētumā; doties atpakaļ nozīmē atteikties no kristīgās dzīves normālas attīstības. Jo šī Dieva mīlestības uguns ir jāuztur, iesakņojoties mūsu dvēselē, tai ar katru dienu jākļūst spēcīgākai. Bet uguns paliek dzīva, sadedzinot aizvien jaunus elementus. Tādēļ, ja tā nekļūst lielāka, tā pamazām izdziest.

Atminieties šos svētā Augustīna vārdus: Ja tu saki: nu jau pietiek, – tu esi pazudis. Vienmēr tiecies pēc kā vairāk, bez mitas ej uz priekšu, pastāvīgi attīsties. Nepaliec vienā vietā, neatkāpies, nenomaldies (Sv. Augustīns, Sermo 169, 15 (PL, 38, 926)).

Pašlaik Gavēnis mūs nolicis fundamentālu jautājumu priekšā: vai es pieaugu uzticībā Kristum? Ilgās pēc svētuma? Apustuliskajā dāsnumā savā ikdienas dzīvē, savā ikdienas darbā kolēģu vidū?

Lai katrs sev atbild uz šiem jautājumiem, un viņš redzēs, cik ļoti ir vajadzīga šī jaunā pārveidošanās, lai Kristus dzīvotu mūsos, lai Viņa tēls skaidri atspoguļotos mūsu uzvedībā.

Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko man (Lk 9,23). To mums Jēzus saka no jauna, ausī, kā tuvam cilvēkam: ikdienas krusts. Ne tikai – piebilst svētais Hieronims – vajāšanu laikos vai tad, kad iespējama moceklība, bet katrā situācijā: darbā, domās, vārdos atteiksimies no tā, kas bijām agrāk, un apliecināsim to, kas esam tagad, jo mēs esam dzimuši no jauna Kristū (Sv. Hieronīms, Epistola 121, 3 (PL 22, 1013)).

Patiesībā šīs pārdomas nav nekas cits, kā atbalss tām, kas nāk no apustuļa Pāvila: Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas augļi ir labais, taisnīgais un patiesais. Pārbaudiet to, kas Dievam patīk (Ef 5,8-10).

Atgriešanās notiek vienā mirklī. Svēttapšana – visa mūža garumā. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ielicis mūsu dvēselē, tiecas pieaugt, parādīt sevi darbos, nest augļus, kas katrā brīdī atbilst tam, kas ir patīkams Kungam. Tam ir nepieciešama gatavība katrā jaunā mūsu dzīves situācijā atsākt, no jauna atrast pirmās atgriešanās gaismu, impulsu. Lūk, iemesls, kādēļ mums tam jāgatavojas ar pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, prasot Kungam Viņa palīdzību, lai labāk Viņu pazītu un labāk pazītu sevi. Lai no jauna atgrieztos, mums cita ceļa nav.

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Vasarsvētku aktualitāte

Šī dziļā realitāte, ko Svēto Rakstu teksts dara mums zināmu, nav pagātnes atmiņas, Baznīcas zelta laiki, kas tagad piederētu senajai vēsturei. Arī pāri pār mūsu katra nepilnībām un grēkiem, tā ir tā pati šodienas Baznīcas un visu laiku Baznīcas realitāte. „Es lūgšu Tēvu”, saka Kungs saviem mācekļiem,” un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi.” (Jņ 14,16). Jēzus pildīja savus solījumus. Viņš ir augšāmcēlies, Viņš ir uzkāpis debesīs un vienotībā ar Mūžīgo Tēvu mums sūta Svēto Garu, lai tas mūs svētdarītu un mums dotu dzīvību.

Dieva spēks un varenība izgaismo zemes vaigu. Svētais Gars turpina palīdzēt Kristus Baznīcai, lai tautu priekšā vienmēr un visā tā būtu pacelta zīme, kas cilvēcei vēsta par Dieva labvēlību un mīlestību (sal. Is 11,12). Lai cik lieli būtu mūsu ierobežojumi, mēs – cilvēki – ar paļāvību varam raudzīties uz debesīm un justies prieka pilni: Dievs mūs mīl un atbrīvo no mūsu grēkiem. Svētā Gara klātbūtne un darbība Baznīcā ir mūžīgās svētlaimes – Dieva dāvātā prieka un miera – garantija un priekšnojausma.

Tāpat kā šie cilvēki, kas Vasarsvētkos tuvojās Pēterim, arī mēs tikām kristīti. Ar kristību Dievs, mūsu Tēvs, ieguva mūsu dzīvi, to iekļāva Kristus dzīvē un mums nosūtīja Svēto Garu. Kungs, mums saka Svētie Raksti, mūs izglāba caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Lai, attaisnoti Viņa žēlastībā, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīves mantinieki (Tit 3,5-7).

Pieredze par savu vājumu un kļūdām; ne īpaši priekšzīmīgais iznākums, ko rada skumjais skats, raugoties uz tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, viņu sīkmanības un pat zemiskuma dēļ; dažu apustulisko kustību novirzīšanās no ceļa vai ārēji šķietamais zaudējums – tas viss kā grēka un cilvēcisko ierobežojumu konstatēšana var būt pārbaudījums mūsu ticībai un ļaut kārdinājumam un šaubām ienākt mūsos: kur ir Dieva spēks un varenība? Pienācis brīdis reaģēt, ar lielāku tīrību un enerģiju izdzīvot mūsu cerību un sekojoši darīt tā, lai mūsu uzticība ir stiprāka.