Numuru saraksts

Centīsimies savas sirds dziļumos vairot kvēlu vēlmi, spēcīgas ilgas sasniegt svētumu - pat ja mēs apzināmies sevī tik daudz trūkumu. Nebaidieties: jo tālāk mēs virzāmies iekšējā dzīvē, jo skaidrāk mēs saskatām savas nepilnības. Žēlastība mūsos darbojas kā palielināmais stikls, zem kura pat sīkākais puteklītis vai gandrīz nesaskatāms smilšu graudiņš var izskatīties milzīgi, jo dvēsele ir ieguvusi dievišķu jutīgumu, kamdēļ pat niecīgākā ēna apgrūtina sirdsapziņu, kas gūst prieku vienīgi Dieva dzidrajā skaidrībā. Saki to Viņam tagad no savas sirds dzīlēm: „Kungs, es patiesi vēlos būt svēts. Es patiesi vēlos būt Tevis cienīgs māceklis un sekot Tev bez jebkādiem nosacījumiem.“ Un tagad apņemies katru dienu atjaunot šos augstos ideālus, kas tevi šobrīd iedvesmo.

Ak, Jēzu, ja vien mēs, kas esam vienoti Tavā mīlestībā, būtu patiesi neatlaidīgi! Ja vien mēs spētu izpaust darbos tās ilgas, kuras Tu pats modini mūsu dvēselēs! Bieži sev jautājiet: „Kādēļ es atrodos šeit virs zemes?“ Tas jums palīdzēs jūsu centienos savus ikdienas uzdevumus paveikt iespējami pilnīgi un ar mīlestību, un rūpēties par mazajām lietām. Pievērsīsimies svēto piemēriem. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs — ar miesu un asinīm, ar saviem trūkumiem un vājībām —, tomēr Dieva mīlestības dēļ viņi iemācījās uzvarēt un pārvarēt sevi. Pārdomāsim viņu dzīves un līdzīgi bitēm, kuras no katra zieda ievāc vērtīgu nektāru, mācīsimies arī mēs no viņu cīņām. Mācīsimies atklāt tikumus cilvēkos, kuri ir mums apkārt un kuri māca mūs ar savu darba mīlestību, savu pašaizliedzību, savu prieku; nekavēsimies tik ļoti pie viņu trūkumiem; atcerēsimies tos vienīgi tad, ja tas būs absolūti nepieciešams, lai brālīgi palīdzētu viņiem laboties.

Cilvēks, kurš prot būt stiprs, nesteidzas saņemt sava tikuma augļus. Viņš ir pacietīgs. Patiesi, tas ir stiprums, kas palīdz mums novērtēt cilvēcisko un dievišķo pacietības tikumu. „„Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.“ (Lk 21, 19) Dvēseles iemantošana saistās ar pacietību, kas būtībā ir visu pārējo tikumu sakne un sargātāja. Ar pacietību mēs iemantojam savu dvēseli, jo mācoties valdīt pār sevi, pamazām iemantojam to, kas esam.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 35, 4 (PL 76, 1261)) Tā ir pacietība, kas palīdz saprast citus, un būt pārliecinātiem, ka, laikam ejot, dvēseles — gluži tāpat kā labs vīns — nogatavojas un kļūst labākas.

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Vienīgais ceļš

Kad nu esam pārliecinājušies, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar to karikatūru, par kādu šo kristiešu dzīves fundamentālo tikumu daži cilvēki nereti mēdz pārvērst, kāpēc ir tik svarīgi nemitēties to sludināt? Vai tā būtu sava veida obligātā tēma, par ko noteikti būtu jārunā, lai arī reālajā dzīvē to grūti iedzīvināt darbos?

Ja mēs paraudzītos sev apkārt, iespējams, atrastu vairāk nekā vienu iemeslu, lai noticētu tam, ka šis ir dzīvē neīstenojams tikums. Taču, ja mums izdotos to apsvērt pārdabiskā gaismā, mēs arī atklātu, kas to par tādu padara. Mums trūkst īstu, pastāvīgu un personisku attiecību ar Kungu Jēzu Kristu un mēs nezinām to, kā Svētais Gars darbojas cilvēka dvēselē un ka Viņa darba pirmais auglis mūsos ir tieši tuvākmīlestība.

Komentējot apustuļa Pāvila padomu „cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu“ (Gal 6, 2), viens no Baznīcas tēviem vēl piebilst: „mīlot Kristu, mēs viegli panesīsim citu vājības, tai skaitā arī to cilvēku vājības, kurus viņu labo darbu trūkuma dēļ vēl nespējam mīlēt.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Tas ir īstais ceļš, lai augtu mīlestībā. Ja mēs iedomātos, ka svarīgāk nekā mīlēt Kungu ir nodoties humānajam un sociālajam darbam, mēs rūgti maldītos. „Neatstāsim novārtā Kristu, steidzoties rūpēties par tuvāko, kurš saslimis, jo slimnieks mums ir jāmīl, tādēļ, ka mīlam Kristu.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Nekad nenovērsiet skatienu no Jēzus, kurš būdams Dievs, pazemojās, atteikdamies no sevis (sal. Flp 2, 6-7), lai kalpotu mums. Tikai ejot Viņa ceļu, mēs atradīsim vienīgos patiesos ideālus, kuru dēļ vērts cīnīties. Mīlestība meklē vienotību, tā vēlas identificēties ar mīļoto personu. Vienojoties ar Kristu, mūs pārņems karsta vēlēšanās sekot Viņa pašaizliedzīgās dzīves piemēram, Viņai neizmērojamajai mīlestībai, Viņa upurim līdz pat nāvei. Kristus mūs nostāda radikālas izvēles priekšā: vadīt savas dienas dzīvojot savtīgu vientuļnieka dzīvi vai arī veltīt visus savus spēkus kalpošanai citiem.