Numuru saraksts

Mēs Viņam dāvājam vīraku: mūsu vēlmes, kas paceļas pie Kunga – mūsu vēlmes nodzīvot vērtīgu dzīvi, no kuras uzvēdī bonus odor Christi (2 Kor 2,15), Kristus labā smarža. Piesātināt mūsu vārdus un mūsu darbus ar šo bonus odor, tas nozīmē visur veicināt izpratni, draudzību. Nodzīvosim savu dzīvi kopā ar citiem, lai neviens nepaliktu vai nejustos viens. Mūsu tuvākmīlestību jāraksturo mīļai attieksmei, cilvēcīgai sirsnībai.

Jēzus Kristus mums to māca. Kopš gadsimtiem cilvēce gaidīja Pestītāja atnākšanu; pravieši par to bija vēstījuši ļoti dažādos veidos; un, pat ja grēka un nezināšanas dēļ liela daļa no Dieva Atklāsmes cilvēkiem gāja zudumā, ilgas pēc Dieva un alkas pēc pestīšanas vēl pastāvēja līdz pat pasaules tālākajām robežām.

Laiki piepildās, un, lai pildītu šo sūtību, nenāk kāds filozofijas ģēnijs kā Platons vai Sokrāts, virs zemes neiekārtojas kāds varens iekarotājs kā Aleksandrs. Betlēmē piedzimst Bērns. Viņš ir pasaules Pestītājs, bet, pirms sākt runāt, Viņš parāda savu mīlestību darbos. Viņš nepiedāvā kādu maģisku formulu, jo Viņš zina, ka Pestīšanai, ko Viņš piedāvā, jāiet caur cilvēka sirdi. Viņa pirmās darbības ir smiekli, bērna raudāšana, cilvēktapušā Dieva neaizsargātais miegs. Tas notiek, lai mēs Viņu iemīlētu, lai mēs varētu Viņu uzņemt savās rokās.

Tagad mēs vēlreiz apzināmies, ka tāda ir kristietība. Ja kristietis nemīl darbos, tad kā kristietis un tātad arī kā cilvēks viņš piedzīvo neveiksmi. Tev nav tiesību domāt par citiem, it kā viņi būtu kādi skaitļi vai pakāpieni, kas derīgi tikai tam, lai tev ļautu iet uz augšu vai būtu cilvēku masa, kas pēc vajadzības jāaizrauj vai jāpazemo, jāglaimo vai jānicina. Domā par citiem – un vispirms par tiem, kas tev ir līdzās, – domājot par to, kas viņi ir: Dieva bērni ar visu to cieņu, kas raksturo šo brīnišķīgo titulu.

Mums jāuzvedas kā Dieva bērniem ar Dieva bērniem: mūsu mīlestībai jābūt tādai, kas sevi upurē, ikdienišķai mīlestībai, kas izpaužas tūkstošos mazu izpratnes pierādījumu, klusā sevis upurēšanā, neuzkrītošā sevis dāvāšanā. Lūk, bonus odor Christi, kas ļāva mūsu pirmo brāļu ticībā līdzgaitniekiem teikt: lūk, kā viņi cits citu mīl! (Tertuliāns, Apologeticum, 30 (PL I, 471)).

Nav runas par ideālu, kas būtu nesasniedzams vai nereāls. Kristietis nav kāds Taraskonas Tartarīns, apsēsts ar domu medīt lauvu tur, kur to nevar atrast, tas ir, savas mājas gaiteņos. Es vienmēr labāk vēlos runāt par ikdienas konkrēto dzīvi: par darba, ģimenes attiecību un draudzības svētdarīšanu. Ja mēs tur neesam kristieši, kur tad mēs tādi būsim? Vīraka labā smarža rodas no kvēlojošas ogles, kas bez izrādīšanās sadedzina lielu daudzumu graudiņu; tā, kas ļauj cilvēkiem pamanīt bonus odor Christi, nav salmu degšanas liesma, bet tikumu – kas ir taisnīgums, lojalitāte, uzticība, izpratne, devība, prieks… – kvēlojošo ogļu iedarbīgums.

Svētās Mises laikā mēs lasījām tekstu no svētā Jāņa evaņģēlija: stāstu par to, kā brīnumaini tiek dziedināts aklais kopš dzimšanas. Es domāju, ka mēs visi kārtējo reizi bijām aizkustināti, pārdomājot Dieva spēku un žēlsirdību, Dieva, kurš nav vienaldzīgs pret cilvēcisko postu. Tomēr tagad es vēlētos konkrētāk pievērsties citiem aspektiem - proti tam, ka, ja kristietis ir piepildīts ar Dieva mīlestību, viņš arī nepaliek vienaldzīgs pret citu ļaužu likteni un pret visiem māk izturēties ar cieņu. Bet tiklīdz šī mīlestība izgaist, tā tas pats kristietis riskē īstenot fanātisku un nežēlīgu spiedienu uz citu cilvēku sirdsapziņu.

Un Jēzus garām iedamsieraudzīja, saka Evaņģēlijs, cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs (Jņ 9,1). Jēzus, kas iet garām: es bieži esmu apbrīnojis šo vienkāršo veidu kā tiek izklāstīta dievišķā žēlsirdība. Jēzus iet garām un uzreiz saprot, kādas ir ciešanas. Tomēr pārdomājiet to, cik mācekļu domas bija pretējas. Tie Viņam jautā: Mācītāj, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis? (Jņ 9,2).

Nepatiesi spriedumi

Mums nav jābrīnās, ka daudzi cilvēki, pat to vidū, kuri uzskata sevi par kristiešiem, uzvedas līdzīgi: vispirms viņi iedomājas slikto. Bez jebkāda iemesla viņi tur aizdomās citus. Un ne tikai tā domā, bet savu pārdrošo vērtējumu pauž ļaužu priekšā.

Mazākais, ko mēs varētu teikt, ir, ka mācekļi neizrādīja cieņu pret slimo. Tā laika sabiedrībā tāpat kā mūsdienās – un te maz kas ir mainījies – bija citi cilvēki, farizeji, kuri uzskatīja, ka šāda rīcība ir pareiza. Atminieties, kā Jēzus viņus norāj: atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs (Mt 11,18-19).

Sistemātiski tiek uzbrukts otra reputācijai, tiek nomelnota nevainojama rīcība. Jēzus Kristus ir cietis no šādas sarkastiskas un ievainojošas kritikas. Un daudz ir to, kas tā izturas pret cilvēkiem, kuri, apzinādamies savu parasto un dabisko postu un savas personiskās kļūdas – sīkas un es piebildīšu, cilvēciskā vājuma dēļ, neizbēgamas – tomēr vēlas sekot Skolotājam. Bet tas mums neļauj attaisnot šādus pārkāpumus – ko ar aizdomīgo sapratni sauc par tenkām – pret otra reputāciju. Jēzus saka – ja jau ģimenes tēvs tiek saukts par Belcebulu, nav jāgaida, ka viņi apiesies labāk ar citiem mājas iemītniekiem (sal. Mt 10,25). Bet Viņš mūs arī brīdina, ka tas, kurš saka savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai (Mt 5,22).

No kurienes nāk šis netaisnīgais novērtējums par citiem? Šķiet, ka daži pastāvīgi nēsā brilles, kas viņiem deformē redzi. Taisnam nodomam vai vismaz pastāvīgai cīņai to sasniegt viņi netic principa pēc. Šī iegūtā deformācija viņiem liek visu redzēt pēc savas līdzības, kā to saka sens filozofu sakāmvārds. Viņiem pat vistīrākajā, neskatoties uz visu, slēpjas divdomīgais, kas liekulīgi ietērpies labestīgajā. Svētais Gregors Lielais raksta: Kad viņi skaidri redz kaut ko labu, viņi rūpīgi meklē vai tikai tur nav paslēpts kaut kāds ļaunums (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 6, 22 (PL 75, 750)).