Numuru saraksts

Bet Evaņģēlija fragmenta turpinājumā mēs lasām: „Un tie [farizeji] sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: „Mācītāj…““ (Mt 22, 16) Pievērsiet uzmanību, cik viltīgi tie ir, saucot Viņu par Mācītāju; viņi izliekas, ka Jēzu apbrīno un ir Viņa draugi, vēršoties pie Kunga kā pie autoritātes, no kuras vēlas uzklausīt pamācības. Magister, scimus quia verax es (Mt 22, 16) — „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess.“

Kāda zemiska viltība! Vai esat redzējuši vēl lielāku divkosību? Šajā pasaulē dzīvojot, jābūt uzmanīgiem. Negribu jūs aicināt būt pārlieku piesardzīgiem vai aizdomu pilniem, tomēr, atceroties Romas katakombu gleznojumus, kuros attēlots Labais Gans, ikvienam no jums jājūt uz saviem pleciem šīs pazudušās avs smagums, kas ir ne tikai kāda viena dvēsele, bet gan visa Baznīca, visa cilvēce kopumā.

Ja pieņemsiet šo savu atbildību labprāt un ar dedzību, jums netrūks drosmes un apdomības, lai sludinātu un aizstāvētu Dieva tiesības. Un tad, redzot jūsu izturēšanās noteiktību, daudzi uzskatīs un sauks jūs par saviem skolotājiem, kaut arī pēc tā tiekties nebūs bijis jūsu nolūks, jo mēs nemeklējam pasaulīgo slavu. Tomēr nebrīnieties, ja starp tiem, kas jums tuvosies, būs arī tādi, kuru vienīgais nodoms būs glaimot. Iegaumējiet uz visu mūžu to, ko tik daudzas reizes esat dzirdējuši mani sakām — ka nedz neslavas celšana, nedz aprunāšana, ne cieņas zaudēšana cilvēku acīs vai bailes no tā, ko citi padomās, un vēl jo mazāk liekulīgas uzslavas nekad nedrīkst mūs atturēt no mūsu pienākumu pildīšanas.

Turpināsim lasīt svētā Mateja Evaņģēliju: „mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ (Mt 22, 16) Mani nebeidz pārsteigt šis cinisms. Viņu vienīgais nodoms ir sagrozīt mūsu Kunga Jēzus sacīto, „pieķert“ Viņu kādā nepārdomāti izteiktā vārdā; un tā vietā, lai vienkārši izklāstītu Kungam problēmu, ko paši uzskata par neatrisināmu, viņi cenšas Jēzu apžilbināt ar slavas vārdiem, kuriem vajadzētu nākt vienīgi no patiesi pārliecinātu sekotāju godīgajām sirdīm un lūpām. Es apzināti kavējos pie šīs farizeju uzvedības, lai mēs caur to iemācāmies būt ne aizdomu pilni, bet apdomīgi gan; lai nevienam neizdodas mūs piekrāpt ar tēlošanu, pat ja tā būtu ietērpta vārdos un žestos, kas paši par sevi ir patiesi, kā tas ir tikko lasītajā Svēto Rakstu fragmentā. „Tu nešķiro cilvēkus“, tie Viņam saka, „Tu esi nācis pie visiem; nekas Tevi nevar apturēt sludināt patiesību un mācīt labo.“ (sal. Mt 22, 16)

Atkārtoju: mums jābūt apdomīgiem, bet ne slimīgi aizdomīgiem. Dāvājiet savu vispilnīgāko uzticību visiem; esiet cēlsirdīgi. Kristieša, jebkura godīga cilvēka vārds (es pilnībā uzticos ikvienam) man ir vairāk vērts nekā simts vienprātībā esošu notāru dots paraksts, pat ja kādreiz varbūt ir gadījies, ka tamdēļ tieku pievilts. Es labprātāk pakļauju sevi riskam, ka manu uzticēšanos kāds bezgodis izmantos ļaunprātīgi, nekā jau priekšlaicīgi liedzu savam tuvākajam uzticēšanos, ko viņš kā cilvēks un Dieva bērns ir pelnījis saņemt. Es jums droši varu apgalvot, ka sekošana šim principam mani nekad nav pievīlusi, bet vienmēr devusi labus rezultātus.

Es nekad neesmu juties paguris un ar Dieva žēlastību nekad arī nepaguršu runāt par lūgšanu. Ap pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad pie manis, tolaik jauna priestera, nāca visdažādākie cilvēki — studenti un strādnieki, veseli un slimi, bagāti un nabagi, priesteri un laji, kuri visi vēlējās būt tuvāk Kungam, es vienmēr viņiem ieteicu lūgties. Un ja kāds uz to man sacīja: „Bet es nemāku! Es pat nezinu, ar ko sākt!“, es vienmēr viņus aicināju nostāties Dieva priekšā un paust Viņam savu neziņu un bezpalīdzības sajūtu, atzīstoties: „Kungs, es nemāku lūgties!“ Nereti šī pazemības pilnā atzīšanās bija tā, kas ļāva veidoties patiesai tuvībai, pastāvīgai draudzībai ar Kristu.

Kopš tā laika ir pagājis daudz gadu, taču man joprojām nav labāka padoma par šo. Ja tu nezini kā lūgties, vērsies pie Jēzus tāpat kā to darīja Viņa mācekļi, sakot: „Kungs, māci mums Dievu lūgt!“ (Lk 11, 1) un tu pārliecināsies, kā Svētais Gars „nāk palīgā mūsu vājībai, jo ko no Dieva jālūdz, kā nākas, to mēs nezinām; bet Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās“ (Rom 8, 26), ko nav iespējams izteikt vārdos, kas paustu to dziļumu.

Kāds gan spēka avots mums ir Dieva vārds! Šo padomu lūgties, ko visā savas priesteriskās kalpošanas laikā esmu nenogurstoši atkārtojis un turpināšu atkārtot, neesmu izdomājis es. Tas ir rakstīts Svētajos Rakstos, no turienes esmu to iemācījies. „Kungs, es nezinu ko Tev teikt. Kungs, māci mums lūgt!“ Tā lūdzoties mēs saņemsim Svētā Gara gaismu un tās siltumu, kas ielīs sirdī un mūsu dvēselē liks aizdegties mīlestības ugunskuram.