Turpināsim lasīt svētā Mateja Evaņģēliju: „mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ (Mt 22, 16) Mani nebeidz pārsteigt šis cinisms. Viņu vienīgais nodoms ir sagrozīt mūsu Kunga Jēzus sacīto, „pieķert“ Viņu kādā nepārdomāti izteiktā vārdā; un tā vietā, lai vienkārši izklāstītu Kungam problēmu, ko paši uzskata par neatrisināmu, viņi cenšas Jēzu apžilbināt ar slavas vārdiem, kuriem vajadzētu nākt vienīgi no patiesi pārliecinātu sekotāju godīgajām sirdīm un lūpām. Es apzināti kavējos pie šīs farizeju uzvedības, lai mēs caur to iemācāmies būt ne aizdomu pilni, bet apdomīgi gan; lai nevienam neizdodas mūs piekrāpt ar tēlošanu, pat ja tā būtu ietērpta vārdos un žestos, kas paši par sevi ir patiesi, kā tas ir tikko lasītajā Svēto Rakstu fragmentā. „Tu nešķiro cilvēkus“, tie Viņam saka, „Tu esi nācis pie visiem; nekas Tevi nevar apturēt sludināt patiesību un mācīt labo.“ (sal. Mt 22, 16)

Atkārtoju: mums jābūt apdomīgiem, bet ne slimīgi aizdomīgiem. Dāvājiet savu vispilnīgāko uzticību visiem; esiet cēlsirdīgi. Kristieša, jebkura godīga cilvēka vārds (es pilnībā uzticos ikvienam) man ir vairāk vērts nekā simts vienprātībā esošu notāru dots paraksts, pat ja kādreiz varbūt ir gadījies, ka tamdēļ tieku pievilts. Es labprātāk pakļauju sevi riskam, ka manu uzticēšanos kāds bezgodis izmantos ļaunprātīgi, nekā jau priekšlaicīgi liedzu savam tuvākajam uzticēšanos, ko viņš kā cilvēks un Dieva bērns ir pelnījis saņemt. Es jums droši varu apgalvot, ka sekošana šim principam mani nekad nav pievīlusi, bet vienmēr devusi labus rezultātus.