Mīlestība sākas brīdī, kad taisnīgums absolūtā dāsnumā iziet no krastiem. Vispirmām kārtām tā prasa katram izpildīt savus pienākumus, virzoties no taisnīguma likuma izpratnē uz taisnīgumu patiesības izpratnē. Taču, lai mīlētu, ir vajadzīgs kas vairāk — lai mīlētu nepieciešams liels jūtīgums, cieņa pret savu tuvāko, spēja būt uzmanīgam un sirsnīgam, vienvārdsakot, nepieciešams dzīvot, sekojot Apustuļa padomam „cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.“ (Gal 6, 2) Tikai tā mēs pilnībā izdzīvosim tuvākmīlestību un pildīsim Jēzus doto likumu.

Nevaru iedomāties labāku piemēru, lai ilustrētu taisnīguma un mīlestības attiecības, kā māti, kas rūpējas par saviem bērniem. Viņa vienlīdz stipri mīl visus savus bērnus un tieši šī mīlestība viņu mudina ar katru no tiem veidot citādākas attiecības, taisnīguma principu tajās piemērojot individuāli un atšķirīgi, —— atkarībā no katra bērna personības. Mūsu attiecībās ar tuvākajiem mīlestība papildina un pilnveido taisnīgumu, jo liek mums pret dažādiem cilvēkiem, kas atrodas atšķirīgās situācijās, attiekties atšķirīgi, pielāgojoties katra konkrētajiem apstākļiem, tas ir, iepriecināt noskumušo, pamācīt to, kam trūkst zināšanu, izrādīt pieķeršanos un mīlestību tam, kurš ir vientuļš… Taisnība nosaka, ka ikvienam jādod tas, kas tam vajadzīgs, taču tas nebūt nenozīmē, ka visiem jādod viens un tas pats. Utopiski centieni visus vienādot ir pašu lielāko netaisnību avots.

Lai vienmēr rīkotos ar tādu pat gudrību kā mātes, mums ir jāaizmirst pašiem sevi, jāizbeidz tiekties pēc jebkāda laicīga goda, alkstot vienīgi pēc kalpošanas citiem, tāpat kā to darīja Jēzus Kristus: „Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai.“ (Mt 20, 28) Tas prasa apņēmību un nelokāmību, pakļaujot savu gribu, lai tā sekotu Dieva piemēram, strādājot visu labā, cīnoties par visu cilvēku mūžīgo laimi un labumu. Es nezinu nevienu labāku veidu, kā būt taisnīgam, kā vien pašatdeve un kalpošana.