Numuru saraksts

Pietiek uzlūkot vien dažus iemiesotās Dieva Mīlestības vaibstus, un augstsirdība, kas tajos atspoguļojas, uzreiz saviļņo mūsu dvēseli, iekvēlina mūs un liegi mudina uz nožēlu par to, ka tik bieži esam uzvedušies zemiski un savtīgi. Jēzus neiebilst sevi pazemināt, lai paceltu mūs no mūsu nabadzības un piešķirtu mums Dieva bērnu un Viņa brāļu cieņu. Tu un es, turpretim, nereti ietiepīgi un muļķīgi izslejamies lepnībā par dāvanām un talantiem, ko esam saņēmuši, dažkārt pat nonākot tik tālu, ka padarām tos par pjedestālu, no kura savu gribu uzspiežam citiem, it kā nopelni par dažiem relatīvi nozīmīgiem sasniegumiem pienāktos vienīgi mums. „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7)

Domājot par Dieva pilnīgo sevis atdošanu un to, kā Viņš ļāva sevi šķietami sakaut, (to es saku tamdēļ, lai katrs no mums ļoti personīgi to pārdomātu) godkārīga cilvēka iedomība vēl jo vairāk atklājas kā atbaidošs grēks, jo šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, ko mums mācīja Jēzus Kristus. Pārdomājiet to nesteidzoties: Viņš, būdams Dievs, sevi pazemināja; savukārt cilvēks, uzpūties no patmīlības, par katru cenu cenšas sevi paaugstināt, neatzīstot, ka viņš ir tikai no slikta māla veidota radība.

Dievs nekad nepagurst piedot

Svētie Raksti mūs brīdina, ka pat „taisnais krīt septiņas reizes.“ (Sak 24, 16). Ikreiz, kad lasu šos vārdus, mana dvēsele notrīs mīlestībā un sāpēs. Ar šo dievišķo brīdinājumu Kungs jau atkal nāk mums pretī, lai runātu par savu neizsmeļamo žēlsirdību, maigumu un piedošanu. Varat būt droši, ka Dievs nevēlas mūsu grēkus un vājības, taču Viņš tos pazīst un ar tiem pat rēķinās, lai vadītu mūs mūsu svēttapšanas ceļā.

Es teicu — mana dvēsele notrīs mīlestībā. Kad palūkojos uz savu dzīvi, es patiesi redzu, ka neesmu nekas, ka nekam nederu, ka man nekas nepieder un ka es neko nevaru — es esmu nekas! Toties Viņš ir viss un vienlaicīgi arī — Viņš ir mans un es esmu Viņa, jo Viņš nekad mani neatraida, jo Viņš ir atdevis sevi par mani. Vai esat redzējuši vēl lielāku mīlestību?

Tomēr mana dvēsele notrīs arī sāpēs, jo kad pārdomāju savu rīcību, es pats nesaprotu, kā esmu varējis tik daudz reižu atraidīt savu Kungu. Man pietiek vien atskatīties uz tām pāris stundām, kas šodien nodzīvotas, lai atklātu savā uzvedībā tik daudz mīlestības un uzticības trūkuma. Mani tas patiesi sāpina, tomēr neatņem mieru. Es nometos Dieva priekšā ceļos un atklāti atzīstu savu stāvokli. Un nekavējoties saņemu Viņa palīdzību un dzirdu kā manas sirds dziļumos Kungs saka man vēl un vēlreiz: meus es tu! (Is 63, 1)— „„Mans tu esi!“ Es zinu un vienmēr esmu zinājis, kāds tu esi. Uz priekšu!“

Citādi nemaz nevar būt. Ja pastāvīgi meklēsim Dieva klātbūtni un nostāsimies Viņa priekšā, augs mūsu paļāvība uz Kungu, mēs pārliecināsimies, ka Viņa mīlestība un aicinājums vēl aizvien ir spēkā — Dievs nekad nepagurst mūs mīlēt. Cerība liek mums pārliecināties, ka bez Kunga mēs netiekam galā pat ne ar vismazāko no saviem pienākumiem, turpretī kopā ar Viņu, ar Viņa žēlastības palīdzību mūsu ievainojumi sadzīst un mēs tiekam ietērpti Viņa spēkā, kas mums palīdz stāvēt pretī ienaidnieka uzbrukumiem un kļūt pilnīgākiem. Īsi sakot, apziņai, ka esam veidoti no vienkārša māla, pirmām kārtām vajadzētu kalpot tam, lai stiprinātu mūsos cerību Jēzum Kristum.

Dvēseles pieder Dievam

„Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu).“ (Jņ 21, 8) Un tūlīt pat viņi noliek zivis pie Kunga kājām, jo tās pieder Viņam. Arī mums ir jāiemācās, ka dvēseles pieder Dievam un neviens šajā pasaulē nav tiesīgs piesavināties to, kas ir Kunga, un Baznīcas apustulāts — tā vēstījums un pestījošā realitāte — nebalstās vis cilvēku nopelnos, bet gan Dieva žēlastībā.

„Vai tu mani mīli?“, trīs reizes Jēzus vaicā Pēterim, tādējādi it kā ļaujot apustulim atlīdzināt par savu trīskāršo noliegumu. Guvis rūgto mācību par paša nelietīgumu, Pēteris, apzinoties savu vājumu, labi zina, ka skaļi un pārsteidzīgi solījumi nav nekā vērti, tādēļ visu ieliek Kristus rokās. „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! (...) Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu!“ (Jņ 21, 15-17) Un kāda ir Kristus atbilde? „Gani manus jērus!“ (Jņ, 21, 15-17) „Manus“ nevis „tavus“ vai „jūsu“! Jo Viņš ir radījis cilvēku, Viņš ir to atpestījis, Viņš ar savām asinīm — vēlos to atkārtot — ir atpircis ikvienu dvēseli!

Kad 5.gs. donātisti rīkoja uzbrukumus katoļiem, viņi vērsās pret Hiponas bīskapu Augustīnu, sakot, ka viņš nedrīkst sludināt patiesību, jo bijis liels grēcinieks. Svētais Augustīns saviem ticības brāļiem ieteica uz to atbildēt šādi: „Augustīns ir Katoļu Baznīcas bīskaps. Viņš nes savu grēku nastu, par ko tam nāksies atbildēt Dieva priekšā. Es viņu iepazinu kā labu cilvēku. Ja viņš ir ļauns, viņš pats to zina; bet, ja viņš ir labs, tomēr ne jau uz viņu es lieku savu cerību, jo pirmais, ko iemācījos Katoļu Baznīcā, ir nelikt savu cerību uz cilvēkiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 36, 3, 20 (PL 36, 395))

Tas nav mūsu apustulāts, ko veicam. Mēs darām to, ko vēlas Dievs, un ko Viņš mums ir pavēlējis, sakot: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!“ (Mk 16, 15) Mēs esam Kristus apustuļi; kļūdas, ko pieļaujam šajā ceļā, ir mūsu pašu, bet apustulāta augļi —Viņa.