Numuru saraksts

Īstais brīdis

Exhortamur ne in vacuum gratiam Dei recipiatis (2 Kor 6,1 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Mēs uzmundrinām jūs, lai jūs Dieva žēlastību nesaņemtu veltīgi. Patiešām, Gavēņa laikā dievišķā žēlastība varēs piepildīt mūsu dvēseles, ja vien mēs tai neaizvērsim savu sirdi. Mums jāpierāda šie labie nodomi, vēlme sevi patiesi pārveidot un nespēlēties ar Kunga žēlastību.

Man nepatīk daudz runāt par bailēm, jo kristieti vada Dieva mīlestība, kas mums atklājusies Kristū un mums māca mīlēt visus cilvēkus un visu radību; bet mums jārunā par atbildību, par nopietnību. Apustulis Pāvils mums saka: Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet (Gal 6,7).

Vajag izlemt. Nedrīkst dzīvot ar divām aizdegtām svecēm, kas, kā saka spāņu tautas paruna, ir ikvienam cilvēkam: viena domāta svētajam Miķelim, otra – velnam. Velna sveci vajag izdzēst. Mūsu dzīvei pilnībā jāsadeg, kalpojot Kungam. Ja mūsu ilgas pēc svētuma ir patiesas, ja mēs esam pietiekami paļāvīgi, lai atdotos Dieva rokās, viss būs labi. Jo Viņš no savas puses vienmēr ir gatavs mums dot savu žēlastību un jo īpaši tagad – jaunas atgriešanās un mūsu, kristiešu, dzīves uzlabošanās žēlastību.

Mēs nevaram uzskatīt Gavēni par vienkāršu periodu, liturģiskā gada ciklisku atkārtošanos. Šis brīdis ir īpašs, tā ir dievišķā palīdzība, kas jāpieņem. Jēzus mums iet garām un šodien, jau tagad, sagaida no mums lielas pārmaiņas.

Ecce nunc tempus acceptabile, ecce nunc dies salutis (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Lūk, tagad ir īstais brīdis, kas var kļūt par pestīšanas dienu. Mēs atkal dzirdam Labo ganu svilpjam un Viņa sirsnīgo saucienu: Ego vocavi te nomine tuo (Is 43,1). Viņš mūs katru sauc vārdā, ar to pašu mīļvārdiņu, ar kādu mūs sauc tie, kas mūs mīl. Nav tādu vārdu, kas spētu izteikt Jēzus maigumu pret mums.

Pārdomājiet ar mani šo Dieva mīlestības brīnumu: Dievs nāk mums pretī, Viņš gaida, Viņš nostājas ceļa malā, lai mēs nevarētu Viņu neieraudzīt. Viņš mūs sauc personīgi, runājot ar mums par mūsu lietām, kas ir arī Viņa lietas, aicinot mūsu sirdsapziņu uz iekšēju nožēlu, darot to dāsnu un ieliekot mūsu dvēselēs karstu vēlmi būt uzticīgiem, lai mēs varētu saukties par Viņa mācekļiem. Pietiek tikai uztvert šos iekšējos žēlastības aicinājumus, bieži vien tas ir mīlošs pārmetums, lai mēs saprastu, ka Viņš mūs nav aizmirsis, Viņš, kuru visu šo laiku savas paša vainas dēļ nebijām ieraudzījuši. Kristus mūs mīl ar visu neizsmeļamo maigumu, kas atrodas Viņa – Dieva – Sirdī.

Redziet, kā Viņš uzsver: Žēlastības laikā es tevi paklausīju, un pestīšanas dienā es tev palīdzēju (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Tā kā Viņš tev apsola godību, savu mīlestību un Tev to dod vajadzīgajā brīdī, un tevi aicina, tad ko tu Viņam, Kungam, dosi? Kā tu atbildēsi un arī kā es atbildēšu šai mums garām ejošā Jēzus mīlestībai?

Ecce nunc dies salutis, lūk, mūsu priekšā šī pestīšanas diena. Labā gana sauciens ir nonācis līdz mums: Ego vocavi te nomine tuo – es tevi saucu tavā vārdā. Ir jāatbild, jo mīlestība jāatmaksā ar mīlestību, viņam sakot: Ecce ego quia vocasti me (1 Sam 3,5). – tu mani sauci, lūk, es esmu. Es esmu nolēmis nelaist garām šo Gavēņa laiku, neatstājot pēdas, kā ūdens, plūstot pāri akmenim. Es ļaušu sevi caurstrāvot, pārveidot; es atgriezīšos, es no jauna pievērsīšos Kungam, Viņu mīlot tā, kā Viņš vēlas tikt mīlēts.

Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta (Mt 22,37). Kas paliek tavā sirdī, kas vēl tev liek mīlēt sevi pašu? – komentē svētais Augustīns. Kas paliek tavā dvēselē un tavā prātā? Viņš ir teicis, „Ex toto”. Totum exigit te, qui fecit te; (Sv. Augustīns, Sermo 34, 4, 7 (PL 38,212)). tas, kurš tevi radīja, pieprasa tevi pilnībā.

Mēs – kristieši lielās žēlastības bagātības nesam māla traukos (sal. 2 Kor 4,7). Dievs savas dāvanas ir uzticējis cilvēka brīvībai – trauslai un vājai – un, pat ja neapšaubāmi Kunga spēks mūs atbalsta, mūsu iekāre, tieksme pēc ērtībām un iedomība to dažreiz atraida un mūs ieved grēkā. Lūk, jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu skaitot Credo un apliecinot savu ticību Baznīcas dievišķībai, vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai, es bieži pievienoju: „neskatoties ne uz ko”. Kad man sanāk skaidrot šo personisko paradumu, ja kāds man vaicā, uz ko tieši es norādu, es viņam atbildu: uz taviem grēkiem un uz manējiem.

Tas viss ir patiesi, bet nekādā veidā neļauj tiesāt Baznīcu cilvēciski, bez teologālās ticības un, redzot tikai vairāk vai mazāk lielas dažu garīdznieku vai kristiešu dotības. Tā rīkoties, nozīmē palikt lietu virspusē. Baznīcā svarīgākais nav redzēt, kā atbild cilvēki, bet ieraudzīt to, ko dara Dievs. Baznīca, tas ir Kristus klātesošs mūsu vidū; Dievs, kas nāk pie cilvēces, lai to glābtu, ar savu atklāsmi mūs aicinot, ar savu žēlastību svētdarot, ar savu palīdzību pastāvīgi atbalstot mūsu ikdienas dzīves mazos un lielos cīniņos.

Mums var sanākt neuzticēties cilvēkiem un jebkurā gadījumā, katram vajag neuzticēties pašam sev un vainagot savu dienu ar mea culpa, ar dziļu un vaļsirdīgu grēku nožēlas aktu. Bet mums nav tiesību šaubīties par Dievu. Un šaubīties par Baznīcu, tās dievišķo izcelsmi, sludināšanas un sakramentu pestījošo iedarbību – tas nozīmētu šaubīties par pašu Dievu, neticēt pilnībā Svētā Gara atnākšanas realitātei.

Svētais Jānis Hrizostoms raksta: Pirms Jēzu sita krustā, nebija samierināšanās. Un kamēr nebija samierināšanās, Svētais Gars netika sūtīts… Svētā Gara prombūtne bija dievišķo dusmu pierādījums. Tagad, kad tu redzi, ka Viņš ir sūtīts pilnībā, nešaubies par samierināšanos. Bet, ja kāds tev vaicā, kur tagad atrodas Svētais Gars, jo varējām runāt par Viņa klātbūtni notikušajos brīnumos, kad mirušie augšāmcēlās un lepras slimnieki tika dziedināti, bet kā lai zinām, ka Viņš patiešām ir klātesošs tagad? Neuztraucieties. Es jums pierādīšu, ka Svētais Gars arī tagad ir mūsu vidū…

Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu teikt: Kungs Jēzus, jo neviens nevar piesaukt Jēzu kā Kungu, ja ne Svētajā Garā (1 Kor 12,3).Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu lūgties ar paļāvību. Patiešām, kad lūdzamies, mēs sakām: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (Mt 6,9). Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu saukt Dievu par mūsu Tēvu. Kā mēs to zinām? Jo mums to saka apustulis: Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba – Tēvs! (Gal 4,6).

Līdz ar to, kad tu piesauc Dievu Tēvu, atceries, ka tā ir Svētā Gara darbība tavā dvēselē, kas tevi iedvesmoja uz šo lūgšanu. Ja Svētais Gars nepastāvētu, Baznīcā nebūtu neviena gudrības, ne zināšanas vārda, jo ir rakstīts: caur Garu tiek doti gudrības vārdi (1 Kor 12,8).Ja Svētais Gars nebūtu klātesošs, Baznīca nepastāvētu. Bet, ja pastāv Baznīca, tad kļūst skaidrs, ka Svētais Gars ir klātesošs (Sv. Jānis Hrizostoms, Sermones panegyrici in solemnitates D.N. Iesu Christi, hom. 1, De Sancta Pentecostes, n. 3-4 (PG 50, 457)).

Es uzsveru – pāri cilvēciskām vājībām un ierobežojumiem Baznīca zināmā mērā ir zīme un zināmā mērā Dieva universālās klātbūtnes pasaulē sakraments. Bet ne jau tajā striktajā nozīmē, pēc kuras tika dogmatiski definēta Jaunās derības septiņu sakramentu būtība. Būt kristietim nozīmē būt Dieva atjaunotam un sūtītam pie cilvēkiem sludināt glābšanu. Ja mūsu ticība būtu stipra un dzīva un ja mēs drosmīgi iepazīstinātu ar Kristu, mēs ar savām acīm redzētu notiekam līdzīgus brīnumus tiem no apustuļu laikiem.

Jo arī šodien aklie, kas bija zaudējuši spēju raudzīties uz debesīm un apcerēt Dieva brīnumus, atgūst redzi; klibie un paralizētie, savu kaislību gūstekņi un, kam sirds vairs neprata mīlēt, atgūst brīvību; kurlie, kas negribēja neko zināt par Dievu, no jauna dzird; mēmie, kam bija sasieta mēle un kas atteicās atzīt savus zaudējumus, spēj parunāt; mirušie, kuros grēks bija iznīcinājis dzīvību, augšāmceļas. Mēs vēlreiz pārliecināmies, ka Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu (Ebr 4,12). un ka līdzīgi pirmajiem kristiešiem mēs piepildāmies ar prieku, apbrīnojot Svētā Gara spēku un Viņa darbību savu radību prātā un gribā.

Mūsu pašreizējās situācijas nenovēršamo ierobežojumu vidū, jo zināmā veidā grēks mūsos turpina mājot, kristietis ar jaunu skaidrību uztver visu savas dievišķās filiācijas bagātību tad, kad viņš apzinās sevi pilnībā atbrīvotu, jo darbojas sava Tēva lietās, kad viņa prieks kļūst nepārtraukts, jo nekas nevar iznīcināt viņa cerību.

Tad arī vienlaikus kristietis spēj apbrīnot visu zemes skaistumu un brīnumus, novērtēt tās bagātību un labestību, mīlēt ar visu iespējamo skaidrību un nelokāmu uzticību, kurai ir radīta cilvēka sirds. Kad viņa sāpes grēka priekšā nekad nepārvēršas rūgtuma, bezcerības vai augstprātības žestā, jo nožēla un cilvēciskā vājuma pazīšana viņam liek no jauna pielīdzināties Kristus slāpēm pestīt un vēl dziļāk izjust solidaritāti ar visiem cilvēkiem. Kad visbeidzot kristietis ar pārliecību sevī izjūt Svētā Gara spēku tā, ka personiskie kritieni viņu vairs nesatriec, bet drīzāk kļūst par aicinājumu atsākt no jauna un turpināt būt par uzticamu Kristus liecinieku visās zemes krustcelēs, neskatoties uz personiskajām vājībām, kas šādos gadījumos mēdz būt nelielas vainas un tikai nedaudz satrauc dvēseli. Un, pat ja tās būtu nopietnas vainas, vienkārši ar nožēlu dodoties pie Gandarīšanas Sakramenta, viņš atgūs mieru, kas nāk no Dieva, un atkal kļūs labs Viņa žēlsirdības liecinieks.

Lūk, kāda kopumā ir ticības bagātība, ko mūsu nabaga cilvēciskie vārdi gandrīz nespēj izteikt, tāda ir kristieša dzīve, ja vien viņš Svētajam Garam ļauj sevi vadīt. Tādēļ es nevaru nobeigt savādāk, kā padarot par savējo lūgumu, kas izteikts Vasarsvētku liturģiskajā dziedājumā, kas ir it kā visas Baznīcas pastāvīgās lūgšanas atbalss: Nāc, Svētais Gars Dievs Radītājs, Tu žēlastību Dāvātājs. Nāc, mājo mūsu dvēselēs, lai tavi bērni būtu mēs. Tavā skolā liec mums pazīt Tēvu un iepazīstini mūs ar Dēlu. Visbeidzot, liec mums mūžīgi ticēt Tev, Gars, kas izej no viena un no otra (No Vasarsvētku Stundu liturģijas himnas Veni Creator Spiritus).