Numuru saraksts

Ar skatienu uz mērķi

Es atgādinu jums šīs skarbās patiesības vienīgi tamdēļ, lai aicinātu jūs rūpīgi izvērtēt savas rīcības motīvus, un, ja nepieciešams, — izlabot tos, lai itin viss tiktu virzīts uz kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Neaizmirstiet, ka savā laikā, ejot mums garām, Kungs apstājās, uzlūkoja mūs ar savu mīlošo skatienu un „ar svētu aicinājumu aicināja ne mūsu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar savu nodomu un žēlastību, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.“ (2 Tim 1, 9)

Izlabojiet savus nodomus un visu dariet mīlestībā uz Dievu, priecīgi apskaujot savu ikdienas krustu. Esmu to atkārtojis jau tūkstošiem reižu, jo ticu, ka šai domai vajag būt dziļi ierakstītai katra kristieša sirdī: ja mēs neaprobe˛ojamies vien ar grūtību, fizisko un garīgo ciešanu pacietīgu panešanu, bet gan tās patiesi iemīlam un upurējam Dievam kā gandarījumu par mūsu personīgajiem un visas cilvēces grēkiem, tad, varu jums to apliecināt, tās mūs vairs nesāpina.

Tad krusts, ko nesam, pārstāj būt vienkārši kaut kāds krusts. Mēs atklājam, ka tas ir Kristus Krusts, un tas dod lielu mierinājumu, jo zinām, ka krusta smagumu uz saviem pleciem nes pats Pestītājs. Mēs tikai palīdzam Kungam tāpat kā to darīja Kirēnes Sīmanis, kuru brīdī, kad viņš atgriezās no darba savā laukā, sapņodams par godam nopelnīto atpūtu, piespieda uz brīdi uzņemties krusta smagumu un palīdzēt Jēzum. (sal. Mk 15, 21) Mīlošai dvēselei tā nav nelaime — brīvprātīgi kļūt par Kirēnes Sīmani Kristum un tādā veidā atrasties tik cieši līdzās Viņa ciešanu pilnajam Cilvēciskumam, kas, ārēji raugoties, šķiet esam vien nožēlojams skrandainis. Tieši pretēji — tas sniedz drošu pārliecību par Dieva tuvumu un to, ka, izvēloties mūs šī uzdevuma veikšanai, esam saņēmuši Viņa īpašu svētību.

Nereti daudzi cilvēki ar izbrīnu man ir stāstījuši par to prieku, kas (paldies Dievam!) piemītot maniem Opus Dei bērniem un ko viņiem izdodas iedegt arī savos līdzcilvēkos. Saskaroties ar šo acīmredzamo patiesību, mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati, jo nezinu, ko citu teikt. Viņu laime balstās tajā, ka viņi nebaidās ne no dzīves, ne no nāves; viņi nejūtas satriekti, kad sastopas ar nelaimi; katru dienu viņi cenšas dzīvot upurgatavības garā un, neraugoties uz pašu trūkumiem un vājībām, viņi pastāvīgi ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai kristīgās dzīves ceļu citiem padarītu vieglāku un patīkamāku.

Iespējams, līdz pat šim brīdim mēs nekad agrāk nebijām izjutuši tik dedzīgu vēlēšanos un nepieciešamību sekot Kristum tik cieši. Varbūt mēs nesapratām, ka varam Viņa izlīgšanas upurim pievienot savus mazos upurus: lai gandarītu par saviem grēkiem, par visos laikos pastrādātajiem visas cilvēces grēkiem, kā arī par Lucifera ļauno darbu, kurš turpina pretoties Dievam ar savu — non serviam! es nekalpošu! Kā gan mēs no sirds un neliekuļoti varam izsaukties: „Kungs, mani sāpina tie nodarījumi, kas ievaino Tavu vismīlošo Sirdi“, ja neesam spējīgi sev liegt kādu sīku prieciņu vai arī pasniegt kādu mazu upuri, slavējot Viņa Mīlestību? Gandarīšana — patiesi grēku izpirkšanas darbi — mūs virza pa pašatdeves un tuvākmīlestības ceļu. Mēs atdodam sevi, lai kaut kā labotu nodarīto ļaunumu, un izdzīvojam tuvākmīlestību, lai palīdzētu citiem, tāpat kā Kristus ir palīdzējis mums.

Tagad un turpmāk steidzieties mīlēt. Mīlestība mums neļauj sūdzēties un pretoties. Bieži mēs tiešām ciešam grūtības. Jā. Taču darām to žēlojoties, un tādējādi ne tikai izniekojam Dieva doto ˛ēlastību, bet arī sasaistām Viņa rokas, kavējot Viņu uzticēt mums jebkādus uzdevumus nākotnē: Hilarem enim datorem diligit Deus. (2 Kor 9, 7-8) — Augstsirdīgu devēju Dievs mīl — cilvēku, kurš dāvā priecīgi, ar mīlošai sirdij raksturīgo spontanitāti, nevis tādu, kurš sevi atdod drudžaini un uzspēlēti — it kā ar to izdarot Dievam kādu milzu pakalpojumu.

Kristīgais aicinājums, šis Kunga personiskais uzaicinājums mums liek identificēties ar Viņu. Taču neaizmirsīsim, ka Jēzus nāca pasaulē, lai atpestītu visus cilvēkus, jo Viņš „grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (1 Tim 2, 4) Kristum rūp ikviena dvēsele. Par ikkatru no tām Viņš ir samaksājis ar savām Asinīm. (sal. 1 Pēt 1, 18-19)

Domājot par to, es atminējos sarunu starp Mācītāju un apustuļiem brīdi pirms maizes pavairošanas brīnuma. Mūsu Kungs, pacēlis acis, jautā Filipam: „Kur pirksim maizi, lai tie paēstu?“ (Jņ 6, 5) Ātri pārliekot prātā rēķinus Filips atbild: „Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu.“ (Jņ 6, 7) Viņiem nepietiek naudas, tādēļ jāķeras pie visai pieticīga risinājuma. „Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?“ (Jņ 6, 8-9)

Dosimies šajā dievišķajā zvejā kopā ar Kristu. „Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.“ (Lk 5, 1) Tāpat kā mūsu laikos! Vai neredzat, ka cilvēki alkst dzirdēt Dieva vēsti, lai arī ārēji to neizrāda? Iespējams, ir tādi, kas vienkārši aizmirsuši Kristus mācību, citi, ne savas vainas pēc, —to nekad nav dzirdējuši un domā, ka reliģija ir kaut kas svešs un nesaprotams. Taču varat būt droši, ka vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēka dvēsele vairs nevar tā turpināt, kad ar ierasto lietu skaidrojumu tai vairs nepietiek un viltus praviešu meli to vairs neapmierina. Un lai arī šajā brīdī pats cilvēks to vēl neatzīst, viņš alkst remdēt savu garīgo izsalkumu, rodot atbildes uz dvēseli tirdošajiem jautājumiem, Kunga mācībā.

Ieklausīsimies svētā Lūkasa stāstījumā: „Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš sēžot laivā, mācīja ļaudis.“ (Lk 5, 2-3) Beidzis savu mācību, Viņš sacīja Sīmanim: „Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!“ (Lk 5, 4) Patiesībā tas ir Kristus, kurš vada laivu. Viņš pats sagatavo to darbam; tāpēc Viņš ir nācis pasaulē — rūpēties, lai Viņa brāļi atrastu ceļu uz Debesu godību un Tēva mīlestību. Kristīgais apustulāts nav mūsu izgudrojums. Mēs cilvēki ar savu neveiklību un ticības trūkumu to drīzāk nereti apgrūtinām.

„Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām.“ (Lk 5, 5) Pētera atbilde šķiet prātīga. Nakts stundas bija viņu ierastais zvejas laiks, taču šajā reizē tas nebija vainagojies ar lomu. Kāds gan pamats domāt, ka dienas laikā viņiem veiksies labāk? Neraugoties uz to, Pēteris tic: „tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ (Lk 5, 5) Viņš nolemj rīkoties pēc Kristus padoma — strādāt, paļaujoties uz Kunga vārdu. Kas notika tālāk? „Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.“ (Lk 5, 6-7)

Toreiz, izbraucot jūrā ar saviem mācekļiem, Jēzus nedomāja tikai par šo lomu. Tādēļ, kad Pēteris nokrīt pie Viņa kājām un pazemīgi atzīstas: „Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!“, Kristus viņam atbild: „Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.“ (Lk 5, 8, 10) Un arī šajā jaunajā darbā netrūks dievišķās palīdzības. Par spīti apustuļu personiskajiem trūkumiem un vājībām caur viņiem tiks veikti lieli brīnumi.

Aizvien esmu sludinājis par šo pārdabisko un reizē arī cilvēcisko iespēju, ko mūsu Debesu Tēvs ir ielicis savu bērnu rokās, — mēs varam piedalīties Kristus īstenotajā atpestīšanā. Esmu bezgala priecīgs par to lasīt jau Baznīcas tēvu rakstītajā. Lūk, svētais Gregors Lielais skaidro: „kristieši iznīcina čūskas, kad viņi cenšas izravēt no savu tuvāko sirds ļaunumu, aicinot viņus darīt labu… Kristieši uzliek rokas slimniekiem, lai tos dziedinātu, kad, redzot, ka tuvākais sāk pagurt un vilcinās darīt labu, tie visādi steidzas viņam palīgā, stiprinot viņu ar savu piemēru. Šie brīnumi ir vēl lielāki, jo tie notiek garīgajā laukā, dāvājot dzīvību dvēselēm, ne — miesai. Arī jūs, ja vien nepametīsiet novārtā garīgo cīņu, ar Dieva palīdzību varēsiet darīt šādus brīnumus.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 29, 4 (PL 76, 1215—1216))

Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti. Tas ir aicinājums un arī atbildība, kas gulstas uz ikviena pleciem. Baznīca nav vieta, kur patverties saujiņai izredzēto. „Vai tad varenā Baznīca ir tikai mazs zemes pleķītis? Baznīca — tā ir visa pasaule.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 26 (PL 36, 177)) Tā rakstīja svētais Augustīns, piemetinot: „lai arī kur tu ietu, visur ir Kristus. Tu esi ieguvis mantojumu, kas sniedzas līdz pat zemes robežām; nāc un valdi pār to kopā ar Mani.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 30 (PL 36, 180)) Vai atceraties, kas notika ar zvejas tīkliem pēc tam, kad Sīmanis un Andrejs paklausīja Kunga aicinājumam? Tie bija pārpildīti ar zivīm. Dievs dedzīgi vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. (sal. Lk 14, 23) Viņš ir Tēvs un Viņam patīk, ka Viņa bērni pulcējas ap Viņu.