Numuru saraksts

Atklātība garīgajā vadībā

Jūs ļoti labi zināt savus kristīgās dzīves pienākumus, kas droši un noteikti jūs vadīs pretī svētumam. Tāpat jūs arī esat jau iepriekš brīdināti par gandrīz visām grūtībām, ar kurām varētu nākties sastapties, jo tās parādās jau pašā ceļa sākumā. Tagad es vēlos uzsvērt, ka jums jāļauj sev palīdzēt un vadīt garīgajam vadītājam, kuram jūs varat uzticēt visus savus cildenos sapņus un ikdienas rūpes, kas skar jūsu iekšējo dzīvi, arī piedzīvotās neveiksmes un uzvaras.

Vienmēr esiet pilnīgi atklāti garīgajā vadībā. Nedodiet sev nekādas atlaides, nenoslēpiet neko; pilnībā atveriet savas dvēseles bez jebkādām bailēm vai kauna. Pretējā gadījumā šis gludais un taisnais ceļš kļūs līkumots, un kas iesākumā bija nenozīmīgs beigu beigās jūs sāks žņaugt kā cilpa. „Nedomājiet, ka tie, kas ir pazuduši, ir pēkšņa kritiena upuri. Nē. Ikviens no viņiem vai nu nomaldījās jau sākumā vai arī uz ilgu laiku atstāja novārtā savu dvēseli tā, ka viņa tikumu stabilitāte tika pamazām sagrauta, bet viņa netikumi maz pamazām pieauga un tas viņu noveda pie nožēlojama pagrimuma… Māja nesagrūst pēkšņi kāda negaidīta negadījuma dēļ. Tur vai nu kaut kas nav kārtībā pašos tās pamatos, vai arī tajā dzīvojošo cilvēku nolaidība ir bijusi tik liela, ka sākotnēji nelielie defekti, kas nav tikuši savlaicīgi izlaboti, pamazām saēduši celtnes pamatus, tāpēc, uznākot negaisam un plūdiem, māja nenovēršami sabrukusi, atklājot skatam gadiem ilgo nolaidību.“ (Jānis Kasiāns, Collationes, 6, 17 (PL 49, 667—668))

Vai jūs atceraties stāstu par čigānu, kurš gāja pie grēksūdzes? Tas ir tikai stāsts, anekdote, jo mēs priesteri nekad nerunājam par grēksūdzē dzirdēto. Bez tam, es ļoti cienu čigānus. Nabaga puisis! Viņš tik tiešām nožēloja izdarīto: „Tēvs,“ viņš teica, „es esmu nozadzis apaušus.“ Nav jau nemaz tik traki, vai ne? „…tie bija uzlikti vienam mūlim…, pēc tam bija vēl vieni apauši… un vēl viens mūlis.“ Un tā divdesmit reizes. Mani bērni, tāpat notiek arī ar mums, kad mēs padodamies un nozogam tikai vienus apaušus, pēc tam seko arī viss pārējais — vesela virkne ar ļaunām tieksmēm, posts un nelaimes, kas pazemo un liek kaunēties. Kaut kas līdzīgs var notikt arī mūsu attiecībās ar līdzcilvēkiem: viss sākas ar nelielu, aizskarošu piezīmi un beidzas ar to, ka cilvēki dzīvo stindzinošā vienaldzībā, pagriezuši viens otram muguru.

„Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!“ (Dz 2, 15) Būt uzticīgiem, ļoti uzticīgiem visās mazajās lietās. Ja mēs centīsimies tā dzīvot, tad arī iemācīsimies paļāvības pilni patverties Marijas rokās kā viņas bērni. Vai tad es jau pirmīt jums neteicu, ka mēs visi esam ļoti jauni? Mums ir tikai tik gadu, cik pagājuši, kopš nolēmām patiesi tuvoties Dievam. Tātad, ir tikai likumsakarīgi, ka mēs savā postā un niecībā dodamies pie Dieva Mātes, kas ir arī mūsu Māte, lai rastu spēku viņas cildenumā un svētajā nevainībā.

Ir vēl viens patiess stāsts, kas ar saviem sulīgajiem izteicieniem varētu jums palīdzēt šajās pārdomās, un ko varu droši jums atstāstīt, jo tas notika pirms ļoti daudziem gadiem. Tolaik vadīju rekolekcijas priesteriem no vairākām diecēzēm. Es viņus biju draudzīgā veidā uzaicinājis atbraukt, aprunāties un atvieglot savu sirdsapziņu, jo vēlējos viņiem palīdzēt; arī mums — priesteriem — ir nepieciešama brālīga palīdzība un padoms. Tā nu es uzsāku sarunu ar vienu no viņiem. Viņš neizcēlās ar pārāk smalkām manierēm, taču bija cienījams un godīgs cilvēks. Smalkjūtīgi, tomēr ar apņēmību mēģināju izdibināt, vai kaut kur dziļi viņa sirdī nebija apslēpts kāds ievainojums, ko vajadzētu dziedināt. Tad kādā brīdī viņš mani pārtrauca ar apmēram šādiem vārdiem: „Es esmu ļoti skaudīgs uz savu ēzeli. Tas strādā septiņās draudzēs, un neko tam nevar pārmest. Ja vien to pašu varētu teikt arī par mani!“

Godīgi izmeklējiet savu sirdsapziņu: iespējams, ka ne jūs, nedz arī es neesam pelnījuši tādu atzinību, kādu šis lauku priesteris veltīja savam ēzelim. Mēs esam tik smagi strādājuši, lai ieņemtu atbildīgus amatus. Tu esi ieguvis cieņu cilvēku acīs, veicot tādu vai citādāku darbu… Bet vai, raugoties uz savu dzīvi Dieva klātbūtnē, nav nekā tāda, ko tev vajadzētu nožēlot? Vai tu patiesi esi centies kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem? Vai arī esi dzinies pakaļ saviem savtīgajiem plāniem, savai personīgajai slavai un ambīcijām, meklējot vienīgi pasaulīgus panākumus, kas nožēlojami izgaisīs nebūtībā?

Ja tagad ar jums runāju nedaudz paskarbi, tas tāpēc, ka pats vēlreiz vēlos no visas sirds lūgt Kungam piedošanu, un gribētu, lai arī ikviens no jums darītu tāpat. Atskatoties uz savu neuzticību, tik daudzajām kļūdām, vājībām un gļēvulību — katram no mums ir savi trūkumi — no sirds dziļumiem atkārtosim mūsu Kungam Pētera nožēlas pilno saucienu: Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te! — „Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu“ (Jņ 21, 17), neraugoties uz manu niecību. Es pat vēl piebilstu: Tu zini, ka es Tevi mīlu tieši šī mana vājuma dēļ, jo tas liek man paļauties uz Tevi, kas esi mans spēks: quia tu es, Deus, fortitudo mea. (sal. Ps 43⁴², 2) Un no šī brīža sāksim visu atkal no jauna.