Numuru saraksts

Dievs grib, lai mēs būtu svēti

Jūs un es - mēs piederam Kristus ģimenei, jo „Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu“. (Ef 1, 4-5) Mūsu Kungs mūs ir izvēlējies bez jebkāda mūsu nopelna. Šī izredzētība mums arī atklāj skaidru mērķi. Mūsu mērķis ir personiskais svētums, kā to mums neatlaidīgi atgādina svētais Pāvils: haec est voluntas Dei: sanctificatio vestra, „tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti“ (1 Tes 4, 3-5). Tādēļ neaizmirsīsim, ka mēs atrodamies mūsu Mācītāja avju kūtī, lai sasniegtu šo virsotni.

Vēl viens notikums, ko nekad neesmu aizmirsis, lai gan ir jau pagājis ilgs laiks: reiz es gāju uz Valensijas katedrāli, lai tur palūgtos, un apstājos pie godināmā Jāņa Ridauras kriptas. Man toreiz stāstīja, ka vienmēr, kad šim priesterim, kurš jau bija stipri gados, jautāja par viņa vecumu, viņš ar dziļu pārliecību atbildēja savā Valensijas dialektā, „Pavisam nedaudz! Tikai daži! Vienīgi tie, kurus esmu pavadījis, kalpojot Dievam.“ Daudziem no jums, kas esat šeit sapulcējušies, pietiktu ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu gadus, kas pagājuši kopš nolēmāt cieši līdzās sekot mūsu Kungam, kalpojot Viņam pasaules vidū, jūsu pašu vidē un ar jūsu profesiju vai nodarbošanos. Taču tas nav tik būtiski. Patiesi svarīgi ir, lai mūsu dvēselēs būtu ierakstīta neizdzēšama un kvēla pārliecība, ka Kristus aicinājums uz svētumu, kas adresēts visiem cilvēkiem bez izņēmuma, prasa no ikviena pastāvīgi pilnveidot savu iekšējo dzīvi un diendienā praktizēt un izkopt kristīgos tikumus. Un ne tikai vienalga kādā veidā, nedz arī labāk nekā parasti tas tiek darīts. Pat ne izcilā veidā. Nē! Mums par to jācīnās varonīgi; šī vārda vistiešākajā un stingrākajā nozīmē.

Mērķis, uz ko es jums norādu, vai drīzāk, uz ko Dievs mūs visus aicina, nav mirāža un nesasniedzams ideāls. Es varētu jums minēt daudzus konkrētus piemērus — no parastu vīriešu un sieviešu, līdzīgu tev un man, dzīves, kuri savā ceļā ir sastapuši Jēzu, kas iet garām quasi in occulto (Jņ 7, 10) — it kā slepeni šķietami visikdienišķākajās dzīves krustcelēs, un ir nolēmuši Viņam sekot, ar mīlestību apskaujot savu ikdienas krustu. Mūsu laikmetā — vispārējas sabrukšanas, kompromisu un bezcerības, kā arī izlaidības un anarhijas laikmetā —, manuprāt, ir svarīgāk kā jebkad agrāk balstīties uz vienkāršo, bet dziļo iekšējo pārliecību, kas manā dvēselē nostiprinājusies jau kopš tā laika, kad uzsāku savu priestera kalpojumu, un ko vienmēr esmu dedzīgi vēlējies pavēstīt visai cilvēcei: „šīs pasaules krīzes ir svēto krīzes“.

Kad pārdomājam šos mūsu Kunga vārdus — „Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti“ (Jņ 17, 19) — mēs skaidri saprotam, ka mūsu vienīgais mērķis ir svēttapšana, vai, pareizāk sakot, ka mums ir jākļūst svētiem, lai svētdarītu citus. Vienlaikus kā viltīgs kārdinājums mūsos var iezagties doma, ka mūsu, kas esam gatavi atsaukties uz šo dievišķo aicinājumu, ir maz, turklāt mēs esam ne visai augstas kvalitātes instrumenti Dieva rokās. Patiesi, salīdzinot ar visu pārējo cilvēci, mūsu ir pavisam nedaudz, un katrs pats par sevi atsevišķi mēs neesam neko daudz vērti, taču mūsu Mācītāja teiktais izskan ar pilnu autoritāti: kristieši ir pasaules gaisma, sāls un raugs, un „nedaudz rauga saraudzē visu mīklu“. (Gal 5, 9) Tieši tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka esam ieinteresēti ikvienā cilvēkā — no simts dvēselēm mūs interesē visas simts — bez jebkāda veida diskriminācijas, ar pilnu pārliecību, ka Jēzus ir atpestījis mūs visus un ka, neraugoties uz mūsu personīgo niecību, dažus no mums Viņš vēlas izmantot, lai liecinātu par šo pestīšanu visai pasaulei.

Kristus māceklis nekad pret citiem neizturēsies slikti. Kļūdu viņš nosauks par kļūdu, bet cilvēku, kurš kļūdās, viņš sirsnīgi pamācīs. Pretējā gadījumā nav iespējams viņam palīdzēt, viņu svētdarīt. Mums ir jāmācās dzīvot līdzās, vienam otru saprast, piedot, būt brālīgiem, un, runājot svētā Jāņa no Krusta vārdiem, vienmēr „ielikt mīlestību tur, kur nav mīlestības, lai iegūtu mīlestību“. (sal. Sv. Jānis no Krusta, Vēstule rakstīta Marijai no Iemiesošanās, 6—VII—1591.) Tas pats mums jādara šķietami visparastākajos apstākļos - mūsu profesionālajā darbā, ģimenes vai sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc gan tu, gan es izmantojam pat visnenozīmīgākās iespējas, ar ko sastopamies, lai tās svētdarītu, lai svētdarītu sevi un tos, kuri līdz ar mums dalās tajās pašās ikdienas rūpēs. Tā rīkojoties mēs izjūtam saldo un iedvesmojošo līdzatpestīšanas darba nastu savā dzīvē.

Vēlos turpināt šo sarunu Kunga priekšā ar kādu pierakstu, kas tapa pirms vairākiem gadiem, bet arī šodien nav zaudējis savu aktualitāti. Tā ir kāda Avilas Terēzes doma, ko pierakstīju: „Viss, kas reiz beidzas un nesaskan ar Dieva gribu, ir nekas un vēl mazāk nekā nekas“. (Terēze no Avilas, Dzīve, 20, 26) Vai tagad jūs saprotat, kāpēc dvēsele, kas novērsusies no sava mērķa un aizmirsusi, ka Dievs to ir radījis, lai tā būtu svēta, zaudē jebkādu miera un rāmuma izjūtu? Cīnieties, lai nekad nezaudētu šo pārdabisko skatījumu, pat ne atpūtas un izklaides brīžos, kas mūsu dzīvē ir tikpat svarīgi kā darbs.

Jūs varat kāpt augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm; kā atlīdzību par paša brīvi izvēlētajām pūlēm, darbojoties laicīgajās lietās, jūs varat saņemt augstāko atzinību no cilvēku puses, bet, ja atstāsiet novārtā pārdabisko skatījumu, kam ir jāiedvesmo visas jūsu cilvēciskās darbības, būsiet nomaldījušies no ceļa.

Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Tikko jau teicu, ka jūs varat sasniegt ievērojamus panākumus sabiedrībā, sabiedriskajā dzīvē, savā karjerā, bet, ja pametīsiet novārtā savu garīgo dzīvi un attālināsieties no mūsu Kunga, jūs piedzīvosiet pilnīgu sakāvi. Dieva priekšā — un būtībā tas ir vienīgais, kam ir nozīme —, uzvaru piedzīvo vienīgi tie, kuri cīnās, lai rīkotos kā patiesi kristieši. Vidusceļa nav. Tas ir iemesls, kādēļ jūs redzat tik daudzus, kuriem, no cilvēciskā skatupunkta raugoties, vajadzētu būt ļoti laimīgiem, taču viņi velk nemiera un sarūgtinājumu pilnu eksistenci. Šķiet it kā viņi kūsātu no prieka, taču pietiek tikai nedaudz ieskrambāt viņu dvēseles čaulu, un tur atklājas sūrums, kas ir vēl rūgtāks par žulti. Ne ar vienu no mums tas nenotiks, ja vien patiesi centīsimies no dienas dienā izpildīt Dieva gribu, godināt un slavēt Viņu, liecināt par Viņa valstību visiem cilvēkiem.

Kristus laivā

Tāpat kā mūsu Kungam, arī man ļoti patīk runāt par zvejas laivām un tīkliem, lai mēs šo Evaņģēliju ainu iedvesmoti izdarītu skaidras un stingras apņemšanās. Svētais Lūkass mums stāsta par zvejniekiem, kuri mazgā un lāpa savus tīklus Ģenezaretes ezera krastā. Jēzus pienāk pie laivām, kas piesietas krastā, un iekāpj vienā no tām — tajā, kas pieder Sīmanim. Cik dabiski Mācītājs iekāpj mūsu katra laivā! „Lai sarežģītu mums dzīvi,“ tu dzirdi dažus cilvēkus žēlojamies. Taču mēs zinām, ka manu un jūsu ceļu Kungs ir šķērsojis, lai „sarežģītu“ mūsu eksistenci ar savu maigumu un mīlestību.

Beidzis runāt uz cilvēkiem no Pētera laivas, Viņš vēršas pie zvejniekiem: Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! — Dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai! (sal. Lk 5, 4) Paļaujoties uz Kristus vārdiem, viņi paklausa un izvelk brīnumainu lomu. Tad, uzlūkojot Pēteri, kurš tāpat kā Jēkabs un Jānis nespēj slēpt savu izbrīnu, Kungs paskaidro: „Nebīsties! No šī laika tu zvejosi cilvēkus. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam“ (Lk 5, 10-11)

Tava laiva — tavi talanti, centieni un sasniegumi — nav nekā vērta, ja tu to neatdod Kristum, ļaujot Viņam tajā brīvi iekāpt, ja padari to par elku. Atrodoties savā laivā viens un mēģinot rīkoties bez sava Mācītāja, tu — pārdabiski runājot — dodies taisni pretī kuģa katastrofai. Vienīgi tad, ja meklēsi Viņa klātbūtni un ļausi viņam būt par tava kuģa Kapteini, būsi pasargāts no dzīves vētrām un neveiksmēm. Ieliec visu Dieva rokās. Lai tavas domas, drosmīgie piedzīvojumi, kurus tu esi iztēlojies, tavi cildenie cilvēciskie centieni, tavas tīrās mīlestības iet caur Kristus sirdi. Citādi — agrāk vai vēlāk — tie nogrims dzelmē kopā ar tavu egoismu.

Ja tu atļauj Dievam vadīt tavu laivu un būt par tās Kapteini, tu esi pilnīgā drošībā! Arī tad, kad šķiet, ka Viņa nav klāt vai ka Viņš ir iemidzis un nemana tavas raizes; pat tad, kad saceļas vētra un apkārt ir piķa melna tumsa. Svētais Marks atstāsta, ka apustuļi reiz bija tieši šādā situācijā un Jēzus „redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem (...) Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, tas esmu Es, nebīstieties! Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa“. (Mk 6, 48, 50-51)

Mani bērni, šeit uz zemes notiek tik daudz kas!… Es jums varētu pastāstīt daudz stāstu par bēdām, ciešanām, par sliktu izturēšanos, par moceklību — par daudzu dvēseļu varonību, un es ne mazdrusciņ nepārspīlēju. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, mums dažkārt rodas iespaids, ka Jēzus ir aizmidzis, ka Viņš mūs nedzird. Bet svētais Lūkass apraksta to, kā Kungs mūs pieskata. „Un, tiem (mācekļiem) pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība?“ (Lk 8, 23-25)

Ja mēs sevi atdodam Viņam, Viņš, savukārt, sevi atdos mums. Mums vajag bezgalīgi uzticēties Mācītājam, sevi pilnībā ieliekot Viņa rokās un ar saviem darbiem parādot Viņam, ka tā ir Viņa laiva, ka mēs vēlamies, lai ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder, Viņš rīkojas pēc sava prāta.

Noslēgumā, vēršoties pie Svētās Jaunavas Marijas, lūdzot viņas aizbildniecību, aicinu uz apņemšanos: dzīvot no ticības, būt neatlaidīgiem cerībā, palikt ļoti tuvu Jēzum, sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi Viņu mīlēt, izdzīvot un izbaudīt šo mūsu Mīlestības piedzīvojumu (jo mēs taču esam iemīlējušies Dievā); ļaut Kristum iekāpt mūsu nabaga laivā un pārņemt mūsu dvēseles kā Kungam un Saimniekam; ar sirsnību parādīt Viņam, ka mēs ik brīdi — dienu un nakti — centīsimies dzīvot Viņa klātbūtnē, jo Viņš mūs ir aicinājis uz ticību: ecce ego quia vocasti me! „Še es esmu, jo Tu esi mani saucis“.(1 Sam 3, 8) Mēs sanākam Viņa avju kūtī, Viņa — mūsu Labā Gana — balss sapulcināti un būdami pārliecināti, ka vienīgi šajā patvērumā mēs atradīsim patiesu laimi — gan laicīgo, gan mūžīgo.

Mēs esam dziļi aizkustināti un mūsu sirdis ir patiesi saviļņotas, kad uzmanīgi ieklausāmies svētā Pāvila saucienā: „Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.“ (sal. 1 Tes 4, 3-5) Šodien es uzstādu sev šo mērķi atkal no jauna, un atgādinu to arī jums un visiem cilvēkiem — tāda ir Dieva griba — lai mēs būtu svēti.

Lai nestu dvēselēm patiesu mieru, lai pārveidotu pasauli un meklētu Dievu, mūsu Kungu, pasaulē un caur šīs pasaules lietām, personīgais svētums ir absolūti nepieciešams. Tiekoties ar cilvēkiem no daudz dažādām zemēm un visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, man bieži tiek vaicāts pēc padoma šai sakarā: „Ko Jūs teiksiet mums, precētiem ļaudīm? Un tiem, kas strādājam lauksaimniecībā? Ko darīt mums — atraitnēm? Ko —jauniešiem?“

Parasti atbildu, ka man zināma tikai „viena recepte“. Un mēdzu arī piebilst, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus pasludināja labo vēsti visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Viena recepte, viens ēdiens un tikai viena barība: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.“ (Jņ 4, 34) Viņš aicina uz svētumu ikvienu; no ikviena Viņš prasa mīlestību — no jauna un veca, no tā, kas neprecējies un tā, kas precējies, no vesela un slima, izglītota un neskolota, neatkarīgi no darba, ko darām un vietas, kurā dzīvojam. Ir tikai viens veids, kā veidot tuvas attiecības ar Dievu un augt paļāvībā uz Viņu — iepazīt Viņu lūgšanā, sarunāties ar Viņu un parādīt Viņam mūsu sirds mīlestību.