Numuru saraksts

Vēlos turpināt šo sarunu Kunga priekšā ar kādu pierakstu, kas tapa pirms vairākiem gadiem, bet arī šodien nav zaudējis savu aktualitāti. Tā ir kāda Avilas Terēzes doma, ko pierakstīju: „Viss, kas reiz beidzas un nesaskan ar Dieva gribu, ir nekas un vēl mazāk nekā nekas“. (Terēze no Avilas, Dzīve, 20, 26) Vai tagad jūs saprotat, kāpēc dvēsele, kas novērsusies no sava mērķa un aizmirsusi, ka Dievs to ir radījis, lai tā būtu svēta, zaudē jebkādu miera un rāmuma izjūtu? Cīnieties, lai nekad nezaudētu šo pārdabisko skatījumu, pat ne atpūtas un izklaides brīžos, kas mūsu dzīvē ir tikpat svarīgi kā darbs.

Jūs varat kāpt augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm; kā atlīdzību par paša brīvi izvēlētajām pūlēm, darbojoties laicīgajās lietās, jūs varat saņemt augstāko atzinību no cilvēku puses, bet, ja atstāsiet novārtā pārdabisko skatījumu, kam ir jāiedvesmo visas jūsu cilvēciskās darbības, būsiet nomaldījušies no ceļa.

Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Tikko jau teicu, ka jūs varat sasniegt ievērojamus panākumus sabiedrībā, sabiedriskajā dzīvē, savā karjerā, bet, ja pametīsiet novārtā savu garīgo dzīvi un attālināsieties no mūsu Kunga, jūs piedzīvosiet pilnīgu sakāvi. Dieva priekšā — un būtībā tas ir vienīgais, kam ir nozīme —, uzvaru piedzīvo vienīgi tie, kuri cīnās, lai rīkotos kā patiesi kristieši. Vidusceļa nav. Tas ir iemesls, kādēļ jūs redzat tik daudzus, kuriem, no cilvēciskā skatupunkta raugoties, vajadzētu būt ļoti laimīgiem, taču viņi velk nemiera un sarūgtinājumu pilnu eksistenci. Šķiet it kā viņi kūsātu no prieka, taču pietiek tikai nedaudz ieskrambāt viņu dvēseles čaulu, un tur atklājas sūrums, kas ir vēl rūgtāks par žulti. Ne ar vienu no mums tas nenotiks, ja vien patiesi centīsimies no dienas dienā izpildīt Dieva gribu, godināt un slavēt Viņu, liecināt par Viņa valstību visiem cilvēkiem.

Mutiskās lūgšanas un personiskā lūgšana

Kristīgās ticības dzīvē mutiskās lūgšanas ir kā gobelēnā ieausti dārgakmeņi. „Tēvs mūsu…“, „Esi sveicināta, Marija…“, „Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam“ — tās ir paša Dieva dotas lūgšanas. Rožukroni — šo slavinājumu vainagu Dievam un mūsu Mātei —, kā arī daudzas citas dievbijības pilnas slavas dziesmas mūsu brāļi kristieši ir skaitījuši jau no pašiem kristīgās ticības pirmsākumiem.

Svētais Augustīns komentējot 86⁸⁵ psalma trešo pantu „Esi mans žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!“, raksta: „augu dienu nozīmē visu laiku, bez apstājas… Kā viens cilvēks var dzīvot līdz pat pasaules galam? Jo lūdzas Kristus locekļi, kas savā starpā ir viens — daži, kas jau atdusas Kristū, citi, kas Viņu lūdz šobrīd, vēl citi, kas Viņu piesauks, kad mēs jau būsim miruši, un vēl citi — kas turpinās lūgties arī pēc viņiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 5 (PL 37, 1085)) Vai jūs neaizkustina iespēja piedalīties Radītāja pagodināšanā, kas turpinās cauri gadsimtiem? Cilvēks kļūst patiesi liels, kad viņš atzīst, ka ir Dieva mīļotā radība un sauc uz Tēvu tota die — ik brīdi, savu šīs zemes svētceļojumu ejot.