Numuru saraksts

Mācīsimies no šīs Jēzus attieksmes. Savas zemes dzīves laikā Viņš atteicās pat no slavas, kas Viņam pienācās, jo Viņš, kuram bija tiesības, ka pret Viņu izturas kā pret Dievu, pieņēma kalpa un verga veidolu (sal. Flp 2,6-7). Kristietis caur to var saprast, ka vienīgi Dievam pienākas viss gods un ka viņš nevar Evaņģēlija cildeno diženumu padarīt par ieroci, kas kalpotu cilvēciskām interesēm un ambīcijām.

Mācīsimies no Jēzus. Viņa attieksme, atsakoties no jebkādas cilvēciskas slavas, ir pilnīgā saskaņā ar īpašās misijas lielumu – Dieva mīļotā Dēla misiju, kurš iemiesojas, lai glābtu cilvēkus. Tā ir misija, ko Tēva pieķeršanās ieskāva ar maiguma pilnām rūpēm: Filius meus es tu, ego hodie genui te. Postula a me et dabo tibi gentes hereditatem tuam (Ps 2,7-8); tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. Prasi, un es tev došu tautas par īpašumu.

Kristietis, kas, sekojot Kristum, dzīvo šādā pilnīgā Tēva pielūgsmē, arī saņem no Kunga mīlošas saudzības apliecinājumu: Tādēļ, ka viņš man stipri pieķēries, es viņu izglābšu; es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu (Ps 90,14 Svētās Mises psalms).

Kā jau visi kristiešu svētki arī šodien svinamie vispirms ir miera svētki. Palmu svētdiena ļoti senā simbolismā atsauc atmiņā ainu no Radīšanas grāmatas. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noass tūlīt noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši (Rad 8,10-11). Šodien mēs pieminam, ka derība starp Dievu un viņa tautu tiek Kristū nostiprināta un iedibināta, jo Viņš ir mūsu miers (Ef 2,14). Šajā brīnišķīgajā savienībā –‘jaunā’ un ‘vecā’ atkal apvienošanā, kas raksturīga mūsu svētās Katoliskās Baznīcas liturģijai, šodien mēs lasām šos priekpilnos vārdus: visi ļaudis, nesot olīvu zarus, izgāja pretī Kungam, dziedādami un sacīdami: Hosanna augstumos (Antifona palmu procesijas laikā).

Mūsu dvēselēs Jēzum veltītie saucieni pievienojas tiem, kas sveica Viņa piedzimšanu Betlēmē. Svētais Lūkass stāsta: Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, sacīdami: svētīgs Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! (Lk 19,36-38).

Miers virs zemes

Miers debesīs: pax in coelo. Bet paraudzīsimies arī uz pasauli: kādēļ pasaulē nav miera? Nē, nav miera, ir tikai miera šķietamība, baiļu radīts līdzsvars, trausli kompromisi. Arī Baznīcā nav miera, Kristus Līgavas balto tērpu saplosa iekšējas domstarpības. Daudzās sirdīs nav miera. Tās veltīgi meklē kā kompensēt sirds nemieru ar pastāvīgu rosīšanos, ar sīkmanīgu pieķeršanos zemes labumiem, kas nenes apmierinājumu, jo vienmēr atstāj skumju rūgto piegaršu.

Palmu zari, raksta svētais Augustīns, ir godināšanas simbols, tāpēc ka tie reprezentē uzvaru. Mirstot Krustā, Kungs gatavojas uzvarēt. Zem Krusta zīmes Viņš dodas uz priekšu, uz uzvaru pār velnu, Nāves valdnieku (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 51, 2, (PL 35, 1764)). Kristus ir mūsu miers, jo Viņš uzvarēja - uzvarēja, jo smagā cīņā cīnījās pret cilvēka sirdī uzkrāto ļaunumu.

Kristus, kas ir mūsu miers, ir arī mūsu Ceļš (Jņ 14,6). Ja mēs vēlamies iegūt mieru, mums jāiet Viņa pēdās. Miers ir kara, cīņas, iekšējā askētiskā cīniņa sekas, kas ikvienam kristietim jāizcīna pret visu to, kas viņa dzīvē nenāk no Dieva: lepnību, jutekliskumu, egoismu, virspusību, sirds šaurību. Nebūs jēgas skaļā balsī pieprasīt ārēju mieru, ja sirdsapziņā, dvēseles dziļumos, tā nav, jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Piedalīties Svētajā Misē nozīmē palikt lūgšanā nepārtraukti, būt pārliecinātam, ka ikvienam no mums tā ir personīga satikšanās ar Dievu: mēs pielūdzam, slavējam, lūdzam, pateicamies un gandarām par saviem grēkiem, mēs šķīstījamies, mēs Kristū jūtamies vienoti ar visu cilvēci.

Varbūt, ka mums ir nācies sev vaicāt, kā lai atbild uz tik lielu mīlestību no Dieva puses; mēs varbūt esam vēlējušies redzēt skaidri izklāstītu kristīgās dzīves programmu. Risinājums ir viegls un pieejams visiem ticīgajiem: ar mīlestību piedalīties Svētajā Misē, mācīties Svētajā Misē veidot attiecības ar Dievu, jo šis upuris sevī ietver visu to, ko Dievs no mums vēlas.

Ļaujiet man jums atgādināt to, ko tik bieži jums ir nācies novērot – kā noris liturģiskās ceremonijas. Ja mēs tās aplūkojam soli pa solim, ir visai iespējams, ka ikvienam no mums Kungs atklās to, kas viņam jāuzlabo, kādi trūkumi jāizrauj no sevis un kādai jābūt mūsu brālīgajai attieksmei pret katru cilvēku.

Priesteris dodas pie Dieva altāra, Dieva, kurš iepriecina mūsu jaunību. Svētā Mise sākas ar priecīgu dziesmu, jo Dievs ir šeit. Tas ir šis prieks, kas ar pateicību un mīlestību izpaužas, noskūpstot altāri – Kristus simbolu un svēto piemiņu, nelielu laukumu, kas svētdarīts, jo šeit piepildās Sakraments, kam ir bezgalīga iedarbība.

Confiteor izceļ mūsu necienīgumu. Nevis abstraktas atmiņas par vainu, bet pavisam konkrētu mūsu grēku un vainu klātbūtni. Tādēļ mēs atkārtojam: Kyrie eleison, Christe eleison, Kungs, apžēlojies par mums; Kristu, apžēlojies par mums. Ja piedošanu, kas mums ir vajadzīga, saņemtu saskaņā ar mūsu nopelniem, šai brīdī mūsu dvēsele piepildītos ar rūgtām skumjām. Bet, pateicoties dievišķajai labestībai, piedošana mums nāk no Dieva žēlsirdības, ko mēs jau tagad slavējam – Gloria! –, jo Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – visaugstākais, Kungs Jēzu Kristu, ar Svēto Garu: Dieva Tēva godībā.

Lūgšanas dzīve

Lūgšana savas dzīvības Dievam (Ps 41,9). Ja Dievs mums ir dzīvība, tad nav jābrīnās, ka mūsu kristīgajai eksistencei jābūt lūgšanas cauraustai. Bet neiedomājieties, ka lūgšana ir kaut kas, ko izpilda un pēcāk pamet. Kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). No rīta es domāju par tevi (sal. Ps 62,7). un vakarā mana lūgšana paceļas pie tevis kā vīraks (sal. Ps 140,2). Visa diena var būt lūgšanas laiks; no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram. Vēl vairāk, – kā to atgādina Svētie Raksti, arī miegam ir jābūt par lūgšanu (At 6,6 un 7)

Atminieties, ko evaņģēliji mums saka par Jēzu. Dažreiz Viņš pavadīja veselu nakti sarunājoties ar savu Tēvu. Cik ļoti pirmie mācekļi iemīlējās lūdzošā Jēzus tēlā! Raugoties uz šo Skolotāja pastāvīgo attieksmi viņi tam jautā: – Domine, doce nos orare (Lk 11,1). Kungs, māci mums šādi lūgties.

Svētais Pāvils visur izplatīja Jēzus dzīvo piemēru: oratione instantes (Rom 12,12), – esiet pastāvīgi lūgšanā, viņš raksta. Un svētais Lūkass pirmo ticīgo rīcību raksturo ar vienu iezīmi: Viņi visi vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā (Apd 1,14).

Labs kristieša rūdījums ar žēlastības palīdzību izveidojas lūgšanas smēdē. Bet lūgšana, kas mūs uztur, neizpaužas kādā vienā veidā, jo tā ir dzīvība. Sirds parasti tiecas runāt vārdos, tajās balsī izteiktajās lūgšanās, ko pats Dievs mums iemācījis – Tēvs mūsu, vai arī ko mācījuši eņģeļi – Ave Maria. Citreiz mēs izmantojam laikā apstiprinātas lūgšanas, pateicoties kurām miljoniem ticības brāļu pauž savu dievbijību: liturģiskās – lex orandi –, vai tās, kas radušās iemīlējušās sirds aizrautībā, kā daudzās mariāniskās antifonas – Sub tuum praesidium…, Memorare…, Salve Regina…

Citos brīžos pietiks ar diviem vai trīs izteicieniem, kas kā bultas dosies pretī Kungam. Tā saucamās šautru lūgšanas, ko apgūstam, uzmanīgi lasot Kristus dzīvi: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt; Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te (Jņ 21,17). Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu; Credo, Domine, sed adiuva incredulitatem meam (Mk 9,23). Kungs, es ticu, palīdzi manai neticībai, stiprini manu ticību; Domine, non sum dignus (Mt 8,8). Kungs, es neesmu cienīgs!; Dominus meus et Deus meus! (Jņ 20,28). mans Kungs un mans Dievs!… Vai citas īsas un sirsnīgas frāzes, kas ar dedzību izplūst no dvēseles dziļumiem un atbilst kādai konkrētai situācijai.

Mūsu lūgšanas dzīvei arī jābalstās uz brīžiem, ko katru dienu veltām vienīgi attiecību veidošanai ar Dievu; dialogs bez vārdiska trokšņa, ikreiz, kad vien iespējams – Tabernākula priekšā, lai pateiktos Kungam – Viņš ir tik ļoti Viens! – šajos divdesmit gaidīšanas gadsimtos. Klusā lūgšana sastāv no šī dialoga ar Dievu, no sirds uz sirdi, kurā piedalās visa dvēsele: saprāts un iztēle, atmiņa un griba. Tā ir apcere, kas mūsu nabaga cilvēciskajai dzīvei, mūsu ikdienas dzīvei, piešķir pārdabisku vērtību.

Pateicoties šiem apceres brīžiem, balsī izteiktajām lūgšanām un šautru lūgsnām, mēs pratīsim dabiski un bez ārišķības padarīt savu dienu par nemitīgu Dieva slavēšanu. Mēs paliksim Viņa klātienē kā iemīlējušies, kas nevar vien beigt domāt par cilvēku, ko viņi mīl, un visa mūsu rīcība, pat visniecīgākā, būs garīgi iedarbīga.

Tādēļ tad, kad kristietis uzsāk šo, pastāvīgo attiecību ar Kungu, ceļu – un tas ir domāts visiem, nevis tikai izredzētajiem, – iekšējā dzīve pieaug, kļūst droša un stipra; un cilvēks nostiprinās šajā cīņā, kas vienlaikus ir piemīlīga un prasīga, lai pilnībā īstenotu Dieva gribu.

Ar lūgšanas dzīvi mēs varam saprast arī citu šīsdienas svētku aspektu: apustulātu, Jēzus mācības praktisku pielietojumu, ko Viņš deva savējiem īsi pirms uzkāpšanas debesīs: – Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē (Apd 1,8).

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.