Numuru saraksts

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))

Kā sirdspuksti

Kamēr runāju, zinu, ka jūs Dieva klātbūtnē cenšaties rūpīgi pārskatīt savu pagātnes rīcību. Vai nav tiesa, ka visbiežāk tas īgnums, kas satrauca tavu dvēseli un atņēma tev mieru, radās tādēļ, ka neatbildēji Dieva žēlastības iedvesmām? Vai varbūt gāji pa šo liekulības ceļu, meklējot vienīgi pats sevi: bēdīgā kārtā savu apkārtējo acīs tu centies izskatīties kristīgs, tomēr iekšēji nepieņēmi sevis noliegšanu un mortifikāciju, kas prasa atteikšanos no nesavaldītām kaislībām un patiesu sevis atdošanu bez jebkādiem nosacījumiem — pilnīgi pašaizliedzīgi, kā to darīja Jēzus.

Šajos meditāciju brīžos tabernākula priekšā jūs nedrīkstat aprobežoties vienīgi ar klausīšanos priestera sacītajā, ar ko viņš it kā cenšas ietērpt vārdos ikviena klātesošā dziļi personīgo lūgšanu. Es nolieku tavā priekšā virkni pārdomu, norādu uz atsevišķiem jautājumiem, ko vērts apdomāt, taču tavā ziņā paliek pielikt pūles, lai tos dziļi un nesteidzīgi pārdomātu, un lai tādējādi tie kļūtu par tēmu ļoti personiskai, iekšējai sarunai starp tevi un Dievu, kurā tu tos aplūko savas šībrīža situācijas kontekstā un tad ar Dieva gaismas palīdzību izšķir, kas tavā rīcībā ir labs, kas — nē, un ar Viņa žēlastību to izlabo.

Pateicies Kungam par tiem daudzajiem labajiem darbiem, kurus esi nesavtīgi veicis, jo kopā ar psalmistu noteikti arī tu vari dziedāt: „Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.“ (Ps 40, 3) Lūdz, lai Viņš piedod arī tavas nolaidības vai kļūmīgos soļus, ko spēri, kad biji iemaldījies nožēlojamajā liekulības labirintā, sakot, ka meklē vienīgi Dieva godu un sava tuvākā labumu, kaut īstenībā godināji vien pats sevi… Esi drosmīgs, esi augstsirdīgs un saki nē: saki, ka vairs nevēlies pievilt mūsu Kungu un cilvēkus.

Palūkojies uz savu dzīvi vēlreiz un lūdz piedošanu par ikvienu vainu, kas tagad iznirst tavas sirdsapziņas acu priekšā. Lūdz piedošanu par tām reizēm, kad esi nelietīgi izmantojis savu mēli; par domām, kas nemitīgi grozījušās vienīgi ap tevi pašu; par tiem kritiskajiem spriedumiem attiecībā uz līdzcilvēkiem, ko izteici skaļi vai kam ļāvi vaļu savās domās un kas tagad tevi muļķīgi uztrauc, dara nemierīgu un īgnu… Ticiet man — jūs variet būt ļoti laimīgi! Mūsu Kungs grib, lai mēs būtu laimīgi, prieka pilni, ejot pa tiem pašiem laimes ceļiem, pa kuriem arī Viņš pats staigāja! Nelaimīgi mēs kļūstam vienīgi tad, kad noklīstam un aizmaldāmies, sākot iet pa egoisma un juteklības ceļu, vai vēl jo ļaunāk — nonākot uz liekuļu ceļa.

Kristietim jābūt neviltotam, patiesam un sirsnīgam it visā, ko viņš dara. Viņa rīcībai jāatspoguļo Kristus gars. Ja kādam šajā pasaulē ir pienākums dzīvot saskaņā ar savu ticību un būt konsekventam, tad tas ir kristietis, jo viņam ir uzticēta dāvana, kas tam jādara auglīga (sal. Lk 19, 13); un šī dāvana ir patiesība, kas atbrīvo un glābj (sal. Jņ 8, 32). Jūs varētu man jautāt: „Tēvs, kā lai iemanto šo dzīves vienkāršību?“ Jēzus Kristus savai Baznīcai ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai to sasniegtu. Viņš mums ir iemācījis lūgties, sarunāties ar savu Debesu Tēvu. Viņš ir nosūtījis mums savu Garu — Lielo Nezināmo, kurš darbojas mūsu dvēselēs. Viņš mums ir atstājis Sakramentus - redzamās žēlastības zīmes. Izmanto tos! Padari savu garīgo dzīvi piepildītāku! Lūdzies katru dienu! Un nekad neatsakies uz saviem pleciem nest Kristus Krusta saldo nastu.

Pats Jēzus aicina tevi, lai tu kā labs māceklis sekotu Viņam, - lai tu ietu savu dzīves ceļu, sējot to mieru un prieku, ko pasaule nevar dot. Tāpēc — vēlos to vēlreiz uzsvērt — mums jāiet, nebaidoties ne no dzīves, ne no nāves, necenšoties par katru cenu izvairīties no sāpēm un ciešanām, kuras kristietim vienmēr ir šķīstīšanās līdzeklis un iespēja patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus un pierādīt savu mīlestību, izmantojot tās neskaitāmās iespējas, ko mums sniedz ikdienas dzīve.

Ir laiks noslēgt šīs pārdomas, ar kurām centos uzrunāt tavu dvēseli cerībā, ka uz tām atbildēsi, apņemoties laboties, varbūt pavisam nedaudzās, taču ļoti konkrētās lietās. Atceries, ka Dievs grib, lai esi priecīgs, un, ja no savas puses darīsi visu, kas tavos spēkos, tu būsi laimīgs. Ļoti, ļoti laimīgs, kaut arī nevienu brīdi tev netrūks krusta, ko nest.

Taču šis Krusts vairs nav nāvessoda vieta, bet gan tronis, no kura valda Kristus. Un Viņam līdzās stāv Viņa un arī mūsu Māte. Svētā Jaunava tev sniegs spēku, kas nepieciešams, lai apņēmīgi ietu viņas Dēla pēdās.

Kā lūgties

Kā lūgties? Nebaidoties kļūdīties es uzdrošinos apgalvot, ka ir bezgalīgi daudz veidu kā lūgties. Mana vēlēšanās ir — kaut mēs visi iepazītu patiesu Dieva bērnu lūgšanu un nevis liekuļu tukšās pļāpas, kas izpelnījās šo Jēzus brīdinājumu: „Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstība, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.“ (Mt 7, 21) Tiem, kurus vada liekulība, iespējams, var izdoties imitēt „lūgšanas skaņu, taču ne tās patieso balsi, jo viņu lūgšanai pietrūkst dzīvības.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 139, 10 (PL 37, 1809)) un dedzīgas vēlēšanās pildīt Tēva gribu. Lai mūsu sauciens pēc Kunga vienmēr būtu vienots ar patiesu vēlmi īstenot dzīvē tās iedvesmas, ko Svētais Gars modina mūsu dvēselē.

Mums jācenšas, lai mūsos nav ne kripatiņas no divkosības. Pirmais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no šī ļaunuma, ko Kungs tik bargi nosoda, ir censties vienmēr un ik brīdi dzīvot, izjūtot riebumu pret grēku. Stipri un patiesi, sirdī un ar prātu mums jājūt īstenas bailes no nāvīga grēka. Tāpat arī mūsos vajadzētu būt ierastam un dziļi iesakņojušamies paradumam nicināt jebkuru kārdinājumu tīši izdarīt ikdienišķu grēku, jo lai arī šāda nolaidība nešķir mūs no Dieva žēlastības, tā tomēr kavē plūst pie mums visām dievišķās žēlastības straumēm.