Numuru saraksts

Tu ap sevi radi mākslīgu neuzticēšanās un aizdomu klimatu, jo, kad runā, rodas iespaids, ka tu spēlē šahu: izsaki katru vārdu, domājot četrus gājienus uz priekšu. Paskaties, kā Evaņģēlijā tiek stāstīts par nožēlojamajiem tēliem, kādi bija piesardzīgie un liekulīgie Rakstu mācītāji un farizeji. Ir teikts, ka viņi uzdeva Jēzum jautājumus, nāca klajā ar neskaidrībām, „ut caperent eum in sermone“, lai sagrozītu Viņa vārdus! – Bēdz no šādas rīcības!

Ja tev nepatīk, ka tev saka taisnību…, kāpēc tad tu uzdod jautājumus?

– Varbūt tu vēlies, lai tev atbild ar tavu patiesību, attaisnojot tavus neceļus?

Kāds cilvēks man ar sāpēm sacīja: „Tiem nu gan nepiemīt Kristus prāts, bet tikai Kristus maska… Viņi nespēj sasniegt patiesību un nenes augļus, tāpēc ka viņiem nepiemīt kristīgais domāšanas veids.“ Dieva bērni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Mācītājs pasludināja: „Kas jūs klausa, mani klausa…“ – Tāpēc… mums ir jācenšas būt Kristum, nevis Kristus karikatūrai.

Tiem, kas praktizē liekulību, tā viņu dzīvi piepilda ar rūgtu un ienaida pilnu mērdēšanos.

Lūk, ko sacīja Hērods: „Ejiet un rūpīgi ievāciet ziņas par Bērnu, un, kad būsiet Viņu atraduši, paziņojiet man, lai arī es aizeju un Viņu pielūdzu!“ Lūgsim palīgā Svēto Garu, lai Viņš mūs pasargā no „aizsardzības“ vai „labajiem solījumiem“, ko sniedz šķietami labvēļi.

– Mums netrūks Paraklēta gaismas, ja, tāpat kā gudrie, meklēsim patiesību un runāsim vaļsirdīgi.

Kādam nepatīk tas, ka tu lietas sauc īstajos vārdos?

Varbūt tas ir tāpēc, ka viņu sirdsapziņa nav tīra un viņiem nepieciešams to šādā veidā piesegt.

Paliec neatlaidīgs savā uzvedībā, lai palīdzētu viņiem reaģēt.

Kamēr tu ļauni tulko svešus nodomus, tev nav tiesību prasīt sapratni pret sevi pašu.

Tu nemitīgi runā par to, ka nepieciešami uzlabojumi, vajadzīgas reformas. Labi… Labo pats sevi! Tas tik tiešām ir ļoti nepieciešams. Un tu būsi sācis reformu. Kamēr tu to nedari, es neņemšu vērā tavu klaigāšanu par atjaunotni.

Tik farizejiski ir cilvēki, kuri… ļaujas sašutumam, dzirdot, ka citi atkārto tieši to pašu, ko iepriekš uzklausījuši no viņu mutes.

Tu tik ļoti bāz degunu svešās darīšanās, ka šķiet – rakņāties pa sava tuvākā dzīvi ir tava vienīgā misija. Un, kad beidzot tu sastopies ar kādu cienīgu, labprātīgu un enerģisku cilvēku, kurš tev ierāda tavu īsto vietu, tu publiski žēlojies, it kā viņš tevi būtu apvainojis.

– Tik tālu tevi ir novedusi tava nekautrība un greizā sirdsapziņa – un daudz ir tādu kā tu…

Ar vienu pašu gājienu tu ceri piesavināties gan patiesā viedokļa „godīgumu“, gan pretējā viedokļa necienīgās „priekšrocības“…

– To jebkurā valodā sauc par divkosību.

Ak, kāda labestība! – Viņi ir gatavi „atvainot“ to, kas pelnījis vienīgi uzslavu.