Numuru saraksts

Dievs grib, lai mēs būtu svēti

Jūs un es - mēs piederam Kristus ģimenei, jo „Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu“. (Ef 1, 4-5) Mūsu Kungs mūs ir izvēlējies bez jebkāda mūsu nopelna. Šī izredzētība mums arī atklāj skaidru mērķi. Mūsu mērķis ir personiskais svētums, kā to mums neatlaidīgi atgādina svētais Pāvils: haec est voluntas Dei: sanctificatio vestra, „tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti“ (1 Tes 4, 3-5). Tādēļ neaizmirsīsim, ka mēs atrodamies mūsu Mācītāja avju kūtī, lai sasniegtu šo virsotni.

Aizvien esmu sludinājis par šo pārdabisko un reizē arī cilvēcisko iespēju, ko mūsu Debesu Tēvs ir ielicis savu bērnu rokās, — mēs varam piedalīties Kristus īstenotajā atpestīšanā. Esmu bezgala priecīgs par to lasīt jau Baznīcas tēvu rakstītajā. Lūk, svētais Gregors Lielais skaidro: „kristieši iznīcina čūskas, kad viņi cenšas izravēt no savu tuvāko sirds ļaunumu, aicinot viņus darīt labu… Kristieši uzliek rokas slimniekiem, lai tos dziedinātu, kad, redzot, ka tuvākais sāk pagurt un vilcinās darīt labu, tie visādi steidzas viņam palīgā, stiprinot viņu ar savu piemēru. Šie brīnumi ir vēl lielāki, jo tie notiek garīgajā laukā, dāvājot dzīvību dvēselēm, ne — miesai. Arī jūs, ja vien nepametīsiet novārtā garīgo cīņu, ar Dieva palīdzību varēsiet darīt šādus brīnumus.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 29, 4 (PL 76, 1215—1216))

Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti. Tas ir aicinājums un arī atbildība, kas gulstas uz ikviena pleciem. Baznīca nav vieta, kur patverties saujiņai izredzēto. „Vai tad varenā Baznīca ir tikai mazs zemes pleķītis? Baznīca — tā ir visa pasaule.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 26 (PL 36, 177)) Tā rakstīja svētais Augustīns, piemetinot: „lai arī kur tu ietu, visur ir Kristus. Tu esi ieguvis mantojumu, kas sniedzas līdz pat zemes robežām; nāc un valdi pār to kopā ar Mani.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 30 (PL 36, 180)) Vai atceraties, kas notika ar zvejas tīkliem pēc tam, kad Sīmanis un Andrejs paklausīja Kunga aicinājumam? Tie bija pārpildīti ar zivīm. Dievs dedzīgi vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. (sal. Lk 14, 23) Viņš ir Tēvs un Viņam patīk, ka Viņa bērni pulcējas ap Viņu.

Lai Dievmāte, kas ir arī mūsu Māte, mūs sargā, lai mēs ikviens varētu kalpot Baznīcai ticības pilnībā, ar Svētā Gara dāvanām un mūsu kontemplatīvo dzīvi. Lai ikviens no mums, veicot savus pienākumus savā darbā un profesijā, un izpildot saistības, ko tam prasa viņa dzīves aicinājums, priecīgi godinām Kungu.

Mīliet Baznīcu, kalpojiet tai ar prieku kā tādi, kuri ir brīvi atdevuši sevi kalpošanai Mīlestības dēļ. Un, ja mums gadītos redzēt kādu ejam savu ceļu bez cerības — kā to darīja abi vīri, kas devās uz Emausu —, tuvosimies viņam pilni ticības — ne savā, bet gan Kristus vārdā —, apliecinot, ka Jēzus apsolījums nevar nepiepildīties, jo Viņš vienmēr ir nomodā pār savu Līgavu un to nekad nepametīs. Tumsa izklīdīs, jo mēs esam gaismas bērni (sal. Ef 5, 8), kas aicināti uz mūžīgo dzīvi.

„Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis. Un tas, kas sēdēja tronī, sacīja: Lūk, es visu daru jaunu. Un Viņš man sacīja: Raksti, jo šie vārdi ir vispatiesākie un pareizi. Un Viņš man sacīja: Ir noticis! Es esmu alfa un omega, sākums un gals. Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības ūdens avota. Kas uzvarēs, tas to iemantos; un es būšu viņam Dievs, un viņš būs man dēls.“ (Atkl 21, 4-7)