Numuru saraksts

Sīkās lietas un garīgā bērnība

Domājot par tiem no jums, kuri, neraugoties uz gadu pieredzi, vēl aizvien nododas tukšai un bērnišķīgai sapņošanai līdzīgi kā Tartarins no Taraskonas, iztēlojoties, ka medī lauvas savas mājas gaiteņos, kur labākajā gadījumā ir vienīgi žurkas un nekas vairāk, es vēlos jums atgādināt, cik lieliski ir kopā ar Dievu uzticīgi izpildīt savus parastos ikdienas pienākumus caur cīņām, kozina vienīgi Dievs un katrs no mums un kas iepriecina mūsu Kungu.

Varat būt droši, ka visticamāk jūsu dzīvē diez vai radīsies daudz iespēju paveikt elpu aizraujošus varoņdarbus, turpretim netrūks situāciju, kurās apliecināt savu mīlestību uz Kristu mazās un ikdienišķās lietās. „Arī vismazākajā“, raksta svētais Hieronīms, „atklājas tas pats gara diženums. Mēs apbrīnojam Kungu ne tikai kā debess un zemes, mēness un okeāna, ziloņu, kamieļu, zirgu, vēršu, leopardu, lāču un lauvu Radītāju, bet arī kā sīko radību: skudru, odu, mušu, tārpu un tamlīdzīgu dzīvnieku Radītāju; šo radību izskatu mēs zinām labāk nekā to nosaukumus un tajos visos (gan lielos, gan arī mazos) mēs apbrīnojam tā paša Radītāja meistarību. Līdzīgi arī cilvēks, kurš veltījies Dievam, ir vienlīdz dedzīgs gan mazās, gan arī lielās lietās.“ (Sv. Hieronīms, Epistolae, 60, 12 (PL 22, 596))

Dabiskums un vienkāršība ir divi brīnišķīgi cilvēciskie tikumi, kas mums ļauj pieņemt Kristus vēsti. Turpretim, tieksme lietas sarežģīt, samudžināt, visu laiku domāt par un ap sevi, uzceļ mums apkārt it kā mūri, kas nereti liedz saklausīt Kunga balsi. Atcerieties Kristus pārmetumu farizejiem: viņi dzīvo ačgārnā pasaulē, kurā likums pieprasa ziedot desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, tai pašā laikā novārtā pametot svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Dzeramo ūdeni viņi izkāš itin rūpīgi, lai pat ods tur neiekļūtu, taču ūdenī nepamanītos kamieļus viņi aprij. (sal. Mt 23, 23-24)

Nē. Nav jābūt ne savādai, ne neparastai nedz kristiešu dzīvei, nedz to godīgo cilvēku dzīvei, kuri ne jau savas vainas dēļ nepazīst Kristu. Visi cilvēciskie tikumi, ko mēs šodien pārdomājām, noved pie viena un tā paša secinājuma. Patiesi cilvēcisks ir tas, kurš cenšas būt patiess, uzticams, atklāts, drosmīgs, atturīgs, dāsns, mierīgs, taisnīgs, strādīgs, pacietīgs. Būt šādam cilvēkam, iespējams, varētu būt grūti, bet nekad dīvaini. Ja dažiem cilvēkiem tas šķiet pārsteidzoši, tad tas ir tādēļ, ka viņu acis ir aptumšotas un viņu skatienu aizklāj slēptas gļēvulības un noteiktības trūkuma aizsegs.

Kad dzirdam runājam par lepnību, iespējams, uzreiz iedomājamies despotisku un valdonīgu cilvēku. Mēs iztēlojamies pūļa klaigas, uzgavilējot garām jājošam uzvarētājam, kurš kā Romas imperators noliec savu galvu, lai viņa cildenā piere nepieskartos triumfa arkas baltajam marmoram.

Bet būsim reālisti. Šāda veida lepnība raksturīga vienīgi cilvēkiem ar sakāpinātu iztēli. Mums jācīnās ar citām lepnības formām, kas ir izsmalcinātākas, un arī biežāk sastopamas. Tas ir: pret lepnību, kas liek cilvēkam daudz labprātāk mīlēt savu paša un nevis līdzcilvēku pārākumu; pret iedomību un tukšību mūsu sarunās, domās un žestos; pret gandrīz slimīgu jūtīgumu, kas liek mums justies aizskartiem pat par rīcību un vārdiem, kas nekādā veidā nav tikuši izteikti ar nolūku mūs aizvainot.

Tie visi patiešām var būt un arī ir bieži sastopami kārdinājumi. Cilvēks var sākt sevi uzlūkot kā sauli un visa apkārt notiekošā centru. Viņaprāt, visam jāgriežas ap viņu. Un nereti gadās, ka šo savu neveselīgo iegribu vadīts viņš pat ir gatavs sākt izlikties, ka viņam sāp, ka viņš ir noskumis vai smagi slims, lai tikai piesaistītu sev apkārtējo uzmanību un tie viņu aprūpētu un lutinātu.

Lielākā daļa konfliktu, kas rodas daudzu cilvēku iekšējā dzīvē, ir viņu pašu iztēles auglis — „ko viņi par mani teica; ko citi padomās; vai viņi mani novērtēs…“. Un tā savas nožēlojamās muļķības dēļ šī nabaga dvēsele cieš, pārdzīvojot iztēlotu aizdomu dēļ. Atrodoties šajā nožēlojamā stāvoklī, it viss dvēseli sarūgtina un tā cenšas sēt bažas arī citos. Un tas viss tikai tādēļ, ka tā nemāk būt pazemīga, jo nav iemācījusies aizmirst pati sevi, lai Dieva mīlestības dēļ dāsni atdotos kalpojumam saviem līdzcilvēkiem.