Numuru saraksts

Kungs karsti vēlas vadīt mūs pa brīnišķīgu dievišķu un cilvēcisku ceļu, kas vainagojas ar laimīgu pašaizliedzību, prieku arī sāpēs, sevis aizmiršanu. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi.“ (Mt 16, 24) Šo padomu esam dzirdējuši mēs visi. Ir pienācis laiks beidzot patiesi izlemt Viņam sekot, lai Kungs varētu uz mums paļauties, ka mēs visus pasaules ceļus staigājot, dzīvosim Dievā un būsim zemes sāls, raugs un gaisma. Tev jādzīvo Dievā, lai dotu gaismu un garšu, lai būtu par raugu, kas spēj uzraudzēt visu mīklu.

Tikai neaizmirsti, ka ne jau mēs paši radām šo gaismu, mēs to tikai atstarojam. Ne jau mēs glābjam dvēseles, mudinot tās rīkoties labi. Mēs esam tikai vairāk vai mazāk derīgi instrumenti, ko Dievs izmanto savos pestīšanas plānos. Ja mēs kādreiz iedomātos, ka labais, ko darām, ir mūsu pašu darbs, mūsos vēl drausmīgākā formā atgrieztos augstprātība — sāls zaudētu garšu, raugs sapūtu, bet gaisma pārvērstos tumsā.

Zveja

„Es sūtīšu daudz zvejnieku, saka tas Kungs, tie tos ķers kā zivis.“ (Jer 16, 16) Šādi — kā zveju —Dievs skaidro lielo darbu, kas mums uzticēts. Gan literatūrā, gan arī ikdienišķās sarunās mūsu šīs pasaules dzīve nereti tiek salīdzināta ar jūru, un šajā salīdzinājumā ir daudz patiesības. Arī cilvēka dzīvē tāpat kā jūrā ir gan miera, gan vētru periodi, brīži, kad pūš viegla vēsmiņa un brīži, kad plosās brāzmaini vēji. Tik bieži cilvēki kuģo bīstamos ūdeņos, cīnās ar milzu viļņiem un piedzīvo vētras. Iespējams, šo braucienu pat pavada troksnis — viņi izliekas esam priecīgi un skaļi, taču tie ir māksloti smiekli, aiz kuriem tiek slēpta vilšanās un sarūgtinājums par dzīvi, kurā trūkst mīlestības un sapratnes. Kā plēsīgas zivis cilvēki aprij viens otru.

Dieva bērnu uzdevums ir, cienot citu brīvo gribu, — palīdzēt visiem cilvēkiem iekļūt Kunga tīklā, lai dzīvotu mīlestībā. Ja esam kristieši, mums jākļūst par tādiem zvejniekiem, kādus apraksta pravietis Jeremija, un par kādiem vairākkārt runā arī Jēzus Kristus, sakot Pēterim un Andrejam: „Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.“ (Mt 4, 19)

Dosimies šajā dievišķajā zvejā kopā ar Kristu. „Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.“ (Lk 5, 1) Tāpat kā mūsu laikos! Vai neredzat, ka cilvēki alkst dzirdēt Dieva vēsti, lai arī ārēji to neizrāda? Iespējams, ir tādi, kas vienkārši aizmirsuši Kristus mācību, citi, ne savas vainas pēc, —to nekad nav dzirdējuši un domā, ka reliģija ir kaut kas svešs un nesaprotams. Taču varat būt droši, ka vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēka dvēsele vairs nevar tā turpināt, kad ar ierasto lietu skaidrojumu tai vairs nepietiek un viltus praviešu meli to vairs neapmierina. Un lai arī šajā brīdī pats cilvēks to vēl neatzīst, viņš alkst remdēt savu garīgo izsalkumu, rodot atbildes uz dvēseli tirdošajiem jautājumiem, Kunga mācībā.

Ieklausīsimies svētā Lūkasa stāstījumā: „Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš sēžot laivā, mācīja ļaudis.“ (Lk 5, 2-3) Beidzis savu mācību, Viņš sacīja Sīmanim: „Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!“ (Lk 5, 4) Patiesībā tas ir Kristus, kurš vada laivu. Viņš pats sagatavo to darbam; tāpēc Viņš ir nācis pasaulē — rūpēties, lai Viņa brāļi atrastu ceļu uz Debesu godību un Tēva mīlestību. Kristīgais apustulāts nav mūsu izgudrojums. Mēs cilvēki ar savu neveiklību un ticības trūkumu to drīzāk nereti apgrūtinām.

„Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām.“ (Lk 5, 5) Pētera atbilde šķiet prātīga. Nakts stundas bija viņu ierastais zvejas laiks, taču šajā reizē tas nebija vainagojies ar lomu. Kāds gan pamats domāt, ka dienas laikā viņiem veiksies labāk? Neraugoties uz to, Pēteris tic: „tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ (Lk 5, 5) Viņš nolemj rīkoties pēc Kristus padoma — strādāt, paļaujoties uz Kunga vārdu. Kas notika tālāk? „Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.“ (Lk 5, 6-7)

Toreiz, izbraucot jūrā ar saviem mācekļiem, Jēzus nedomāja tikai par šo lomu. Tādēļ, kad Pēteris nokrīt pie Viņa kājām un pazemīgi atzīstas: „Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!“, Kristus viņam atbild: „Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.“ (Lk 5, 8, 10) Un arī šajā jaunajā darbā netrūks dievišķās palīdzības. Par spīti apustuļu personiskajiem trūkumiem un vājībām caur viņiem tiks veikti lieli brīnumi.

Brīnumi atkārtosies

Atļaujos apgalvot, ka arī mūs — ja vien ik dienas cīnīsimies, lai kļūtu svēti katrs atbilstoši savam stāvoklim pasaulē, strādājot savā profesijā un dzīvojot savu ikdienas dzīvi — Kungs darīs par instrumentiem, kas — ja tas būs vajadzīgs — spēs veikt pat vislielākos brīnumus. Mēs atdosim acu gaismu aklajiem. Kurš gan nezina kādu gadījumu, kad kāds gandrīz no dzimšanas aklais atgūst redzi un saņem visu Kristus gaismas spožumu? Un kāds cits, kas bija kurls un atkal cits — mēms: nevienu vārdu viņi nespēja uzklausīt, nedz izteikt kā Dieva bērni… Nu viņu apziņa ir šķīstīta un viņi klausās un runā kā cilvēki — ne vairs kā dzīvnieki. In nomine Jesu! — Jēzus vārdā Viņa apustuļi dod no mātes miesām tizlajam spēju staigāt: „Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!“ (Apd 3, 6) Tāpat notiks arī ar šo citu, kurš zina savus pienākumums, taču sava kūtruma dēļ tos nepilda — Kunga vārdā, surge et ambula — „celies un staigā!“

Vēl kāds cits, kas šķita kā miris — jau sācis trūdēt un smakot — , ir sadzirdējis Dieva balsi gluži kā tas notika ar Nainas atraitnes dēlu: „Jaunekli, es tev saku: celies augšām!“ (Lk 7, 14) Mēs paveiksim tādus pašus brīnumus kā Kristus, tādus pašus brīnumus kā Viņa mācekļi. Varbūt arī tevī, arī manī ir noticis šāds brīnums. Iespējams, arī mēs bijām akli vai kurli, vai kropli vai arī no mums jau nāca nāves smaka, bet Kunga vārds izrāva mūs no mūsu nožēlojamā stāvokļa. Ja mīlēsim Kristu, ja Viņam patiesi sekosim, nemeklējot sevi, bet meklējot tikai Viņu, mēs spēsim par velti saņemto, par velti dot tālāk arī citiem.

„Mācekļi“, raksta svētais Jānis „nepazina, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams?“ (Jņ 21, 4-5) Šī tik vienkāršā un sirsnīgā aina, veids, kā Kristus uzrunā savus mācekļus, mani piepilda ar neizsakāmu prieku! To saka Jēzus — Dievs — Viņš, kuram jau ir pēc augšāmcelšanās apskaidrota miesa! „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ.“ (Jņ 21, 6) Tagad apustuļi saprot. Viņi atceras, ka Mācītājs bija teicis: „Jūs būsiet cilvēku zvejnieki — apustuļi.“ Viņi saprot, ka nekas nav neiespējams, jo tas ir pats Kristus, kurš vada viņu zvejas laivu.

„Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs!“ (Jņ 21, 7) Mīlestība ļauj Jānim pazīt Jēzu jau no iztālēm. Mīlestība ir tā, kas palīdz mums pamanīt vissmalkākās nianses. Šis apustulis, kurš bija vēl tikai pusaugu zēns, mīlēja Kristu ar visu savas nevainīgās sirds šķīstību un maigumu, un savas patiesās pieķeršanās vadīts, iesaucās: Tas ir Kungs!

„Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā.“ (Jņ 21, 7) Pēteris — tā ir ticība. Viņš brīnišķīgas izlēmības pilns metas ūdenī. Cik tālu tiktu mēs, ja vien mums būtu Jāņa mīlestība un Pētera ticība?

Dvēseles pieder Dievam

„Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu).“ (Jņ 21, 8) Un tūlīt pat viņi noliek zivis pie Kunga kājām, jo tās pieder Viņam. Arī mums ir jāiemācās, ka dvēseles pieder Dievam un neviens šajā pasaulē nav tiesīgs piesavināties to, kas ir Kunga, un Baznīcas apustulāts — tā vēstījums un pestījošā realitāte — nebalstās vis cilvēku nopelnos, bet gan Dieva žēlastībā.

„Vai tu mani mīli?“, trīs reizes Jēzus vaicā Pēterim, tādējādi it kā ļaujot apustulim atlīdzināt par savu trīskāršo noliegumu. Guvis rūgto mācību par paša nelietīgumu, Pēteris, apzinoties savu vājumu, labi zina, ka skaļi un pārsteidzīgi solījumi nav nekā vērti, tādēļ visu ieliek Kristus rokās. „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! (...) Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu!“ (Jņ 21, 15-17) Un kāda ir Kristus atbilde? „Gani manus jērus!“ (Jņ, 21, 15-17) „Manus“ nevis „tavus“ vai „jūsu“! Jo Viņš ir radījis cilvēku, Viņš ir to atpestījis, Viņš ar savām asinīm — vēlos to atkārtot — ir atpircis ikvienu dvēseli!

Kad 5.gs. donātisti rīkoja uzbrukumus katoļiem, viņi vērsās pret Hiponas bīskapu Augustīnu, sakot, ka viņš nedrīkst sludināt patiesību, jo bijis liels grēcinieks. Svētais Augustīns saviem ticības brāļiem ieteica uz to atbildēt šādi: „Augustīns ir Katoļu Baznīcas bīskaps. Viņš nes savu grēku nastu, par ko tam nāksies atbildēt Dieva priekšā. Es viņu iepazinu kā labu cilvēku. Ja viņš ir ļauns, viņš pats to zina; bet, ja viņš ir labs, tomēr ne jau uz viņu es lieku savu cerību, jo pirmais, ko iemācījos Katoļu Baznīcā, ir nelikt savu cerību uz cilvēkiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 36, 3, 20 (PL 36, 395))

Tas nav mūsu apustulāts, ko veicam. Mēs darām to, ko vēlas Dievs, un ko Viņš mums ir pavēlējis, sakot: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!“ (Mk 16, 15) Mēs esam Kristus apustuļi; kļūdas, ko pieļaujam šajā ceļā, ir mūsu pašu, bet apustulāta augļi —Viņa.