Numuru saraksts

Bartimeja ticība

Svētais Marks savā Evaņģēlijā mums stāsta par kāda cita neredzīgā dziedināšanu. „Viņam (Jēzum) ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.“ (Mk, 10, 46) Dzirdot ļaužu sacelto kņadu, viņš jautāja: „Kas tur notiek?“ Un cilvēki viņam atbildēja: „Tur iet Jēzus no Nācaretes.“ Šajā brīdī Bartimeja dvēsele iedegās tik stiprā ticībā Kristum, ka viņš sāka kliegt: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“ (Mk, 10, 47)

Vai arī tevī nemostas vēlēšanās saukt cik spēka? Arī tu taču stāvi šīs tik īsās dzīves ceļa malā un arī tev pietrūkst acu gaismas, arī tev vajag vairāk Dieva žēlastības, lai reizi par visām reizēm izlemtu patiešām nopietni meklēt svētumu? Vai tu nejūti vajadzību saukt: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“? Šī ir brīnišķīga šautru lūgšana, ko iesaku jums atkārtot bieži jo bieži.

Nesteidzīgi pārdomājiet to, kas notika pirms šīs dziedināšanas. Tas palīdzēs jūsos iesakņoties kādai ļoti skaidrai patiesībai: starp mūsu nabadzīgajām sirdīm un Jēzus visžēlsirdīgo Sirdi ir milzu atšķirība. Šī apziņa jums palīdzēs vienmēr, bet jo sevišķi, pārbaudījumu un kārdinājumu priekšā, kā arī brīžos, kad jums būs jāizšķiras būt vai nē patiesi dāsniem savus mazos ikdienas pienākumus pildot vai arī sastopoties ar patiesi lieliem izaicinājumiem, kas prasa varonību.

„Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu.“ (Mk, 10, 48) Iespējams, tā notika arī ar tevi, kad tev, stāvot ceļmalā, garām pagāja Jēzus. Tava sirds sāka pukstēt straujāk un neatvairāma iekšēja nemiera mudināts tu sāki saukt. Taču tavi draugi, ieradumi, ērtības mīlestība, tava ierastā vide, itin viss likās sazvērējamies pret tevi un sakām: „Paliec klusu! Nekliedz! Nesauc Jēzu, netraucē Viņu!“

Bet nabaga Bartimejs viņos neklausījās, turpinot saukt vēl skaļāk: „Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“ Kungs, kurš bija viņu sadzirdējis jau no paša sākuma, tomēr ļāva Bartimejam turpināt saukt. Tāpat Viņš dara arī ar tevi. Tas tādēļ, ka Kristus vēlas, lai mēs pārliecināmies, ka mums Viņš ir vajadzīgs; tāpēc Viņš vēlas, lai mēs lūdzam un esam savās lūgšanās neatlaidīgi tāpat kā šis aklais, kurš sēdēja pie ceļa, kas veda no Jērikas. „Darīsim tāpat kā viņš. Pat ja Dievs kavējas dot mums to, ko lūdzam, pat ja daudzi cenšas attālināt mūs no lūgšanas, nekad nebeigsim Viņu piesaukt.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 66, 1 (PG 58, 626))

Ticība darbos

Un tad tiek uzsākts dievišķs dialogs, brīnišķīga saruna, kas aizkustina un iekvēlina mūsu sirdis, jo tu un es — mēs esam Bartimejs. No Kristus dievišķajām lūpām izskan jautājums: quid tibi vis faciam? — „Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu!“ (Mk, 10, 51) Tik vienkārši! Un tu? Vai tev kādreiz nav gadījies tāpat kā šim neredzīgajam no Jērikas? Es nekad neaizmirsīšu kā pirms vairākiem gadiem, kad apcerēju šo Evaņģēlija vietu, nojaušot, ka Jēzus no manis gaidīja kaut ko īpašu, kaut tolaik vēl nezināju, kas tieši tas bija, es sāku lūgties, izmantojot paša sacerētas šautru lūgšanas: „Kungs, ko Tu vēlies? Ko Tu man lūdz?“ Priekšnojautā, ka Kungs mani meklēja kaut kam jaunam, šis Rabboni, ut videam — „Mācītāj, lai es redzu!“, mani mudināja nepagurstoši lūgt Kristum: „Kungs, lai tas, ko Tu vēlies, piepildās!“

Bet mēs turpināsim pārdomāt Vissvētākās Jaunavas Marijas — Dieva Mātes noslēpumu, klusi lūdzoties un no sirds dziļumiem sakot: „Svētā Jaunava, Dievmāte, Viņš, kuru debesu debesis nevar pilnīgi apvert, pats iemājoja tavā klēpī, lai pieņemtu cilvēka miesu.“ (Alleluja dziedājums no Vissvētākās Jaunavas Marijas — Dieva Mātes svētku Mises)

Lūk, ko šodienas liturģija piedāvā mūsu lūgšanai: „Svētīga ir Jaunava Marija, kas nesāja mūžīgā Dieva Dēlu.“ (Kopīgie teksti Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, Komūnijas dziesma). Tas vienlaikus ir gan vecs, gan jauns; gan cilvēcisks, gan arī dievišķs izsauciens. Tas ir tā, it kā mēs Kungam teiktu vārdus, ko dažās tautās mēdz sacīt, vēloties kādam izteikt uzslavu: „Lai svētīta māte, kas tevi laidusi pasaulē!“

Cik gan ātri mūsos augtu pārdabiskie tikumi, ja vien mēs iemācītos sarunāties ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un bieži vērstos pie savas Mātes! Nekautrēsimies visas dienas garumā atkārtot viņai īsas lūgšanas un šautru lūgšanas. Nav nepieciešams tās izrunāt skaļi, mēs varam tās izteikt savā sirdī. Kristīgās dievbijības prakse daudzus no šiem mīlestības pilnajiem slavas vārdiem ir apkopojusi Litānijā, ko lūdzam pēc Svētā Rožukroņa. Bet ikviens no mums var arī brīvi izdomāt Vissvētākajai Jaunavai Marijai jaunus cildinājumus, ar svētu kautrību, ko viņa saprot un novērtē, veltot tos viņai savā sirdī, jo skaļi, iespējams, mēs tos pat neiedrošinātos izteikt.

Visbeidzot, ja neesi to vēl izdarījis, es vēlētos tevi aicināt censties ļoti personīgi pašam iepazīt un piedzīvot Marijas mātes mīlestību. Nepietiek vien zināt, ka viņa ir mūsu Māte, tā par viņu domāt un runāt. Viņa ir tava Māte, un tu esi viņas bērns. Viņa tevi mīl tā, it kā tu būtu viņas vienīgais bērns šajā pasaulē. Tādēļ izturies pret viņu atbilstoši — stāsti viņai par visu, kas ar tevi notiek, godā un mīli viņu. Neviens to neizdarīs tavā vietā, nedz arī tik labi kā tu, ja tu pats to nedarīsi.

Vari būt drošs — ja iesi šo ceļu, tu drīz vien atklāsi Kristus mīlestības pilnību un redzēsi, ka esi daļa no Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara neaprakstāmās dzīves. No tās tu smelsies spēkus īstenot Dieva gribu pilnīgi, un tevi piepildīs vēlme kalpot visiem cilvēkiem. Tu būsi tāds kristietis, par kādu reizēm esi sapņojis kļūt — tuvākmīlestības un taisnīguma darbu pilns, priecīgs un stiprs, saprotošs pret citiem un prasīgs pret sevi.

Tieši tāds un ne citādāks ir mūsu ticības gars. Vērsīsimies pēc palīdzības pie mūsu Mātes, Vissvētākās Jaunavas Marijas; viņa mūs pavadīs ceļā ar savu drošo un nepagurstošo soli.

Mēs sākam ar mutiskām lūgšanām, kuras daudzi no mums lūdzas jau kopš bērnības. Tie ir vienkārši, dedzīgi vārdi, kas veltīti Dievam un Viņa Mātei, kas ir arī mūsu Māte. Es vēl aizvien ik rītu un vakaru — un ne tikai laiku pa laikam, bet gan regulāri — atkārtoju šo veltīšanās lūgšanu, ko man kādreiz iemācīja mani vecāki: „Mana Kundze, mana Māte! Es pilnībā veltu sevi tev, un kā pierādījumu savai bērna mīlestībai, šodien es tev veltu savas acis, savas ausis, savu mēli un savu sirdi…“ Vai šī lūgšana zināmā mērā nav aizsākums kontemplācijai, acīmredzams pierādījums paļāvības pilnai sevis atdošanai? Ko viens otram satiekoties saka iemīlējušies cilvēki? Kā viņi rīkojas? Viņi uzupurējas un uzupurē visu, kas tiem pieder, mīļotā cilvēka labā.

Viss sākas ar vienu īsu šautru lūgšanu, tai seko nākamā un vēl, un vēl viena… līdz kamēr šāda dedzība mums šķiet nepietiekama, jo vārdi liekas pārāk neizteiksmīgi…: šai mirklī paveras ceļš tuvībai ar Dievu; viss, ko vēlamies ir Viņā vienkārši lūkoties — nenogurstoši un bez mitas. Mēs sākam dzīvot kā gūstekņi, kā ieslodzītie. Un kamēr veicam mums uzticētos ikdienas pienākumus, par spīti visām mūsu kļūdām un nepilnībām cenšoties to darīt cik vien labi iespējams, mūsu dvēsele ilgojas pacelties pie Dieva. Tā tiecas Viņam pretī līdzīgi kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Mēs sākam mīlēt Jēzu daudz stiprāk un ar tādu kā priecīgu sirds salēkšanos katrā tikšanās reizē.