Mēs sākam ar mutiskām lūgšanām, kuras daudzi no mums lūdzas jau kopš bērnības. Tie ir vienkārši, dedzīgi vārdi, kas veltīti Dievam un Viņa Mātei, kas ir arī mūsu Māte. Es vēl aizvien ik rītu un vakaru — un ne tikai laiku pa laikam, bet gan regulāri — atkārtoju šo veltīšanās lūgšanu, ko man kādreiz iemācīja mani vecāki: „Mana Kundze, mana Māte! Es pilnībā veltu sevi tev, un kā pierādījumu savai bērna mīlestībai, šodien es tev veltu savas acis, savas ausis, savu mēli un savu sirdi…“ Vai šī lūgšana zināmā mērā nav aizsākums kontemplācijai, acīmredzams pierādījums paļāvības pilnai sevis atdošanai? Ko viens otram satiekoties saka iemīlējušies cilvēki? Kā viņi rīkojas? Viņi uzupurējas un uzupurē visu, kas tiem pieder, mīļotā cilvēka labā.

Viss sākas ar vienu īsu šautru lūgšanu, tai seko nākamā un vēl, un vēl viena… līdz kamēr šāda dedzība mums šķiet nepietiekama, jo vārdi liekas pārāk neizteiksmīgi…: šai mirklī paveras ceļš tuvībai ar Dievu; viss, ko vēlamies ir Viņā vienkārši lūkoties — nenogurstoši un bez mitas. Mēs sākam dzīvot kā gūstekņi, kā ieslodzītie. Un kamēr veicam mums uzticētos ikdienas pienākumus, par spīti visām mūsu kļūdām un nepilnībām cenšoties to darīt cik vien labi iespējams, mūsu dvēsele ilgojas pacelties pie Dieva. Tā tiecas Viņam pretī līdzīgi kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Mēs sākam mīlēt Jēzu daudz stiprāk un ar tādu kā priecīgu sirds salēkšanos katrā tikšanās reizē.